Šogad Anita savā ģimenē ir uzņēmusi, nu, jau desmito bērnu. Viņas mājas ir kļuvušas par mājām viesskolēniem no Čīles, Taizemes, Itālijas, Ungārijas un Vācijas. Šī pieredze ir par nejaušībām. Par to, kā nejaušas tikšanās spēj mainīt cilvēku likteņus.
Jūsu ģimene jau ir uzņēmusi 10 viesskolēnus. Vai jūs atceraties, kā pirmo reizi uzzinājāt par tādu iespēju?
Toreiz bija kaut kāds pasākums Cēsīs un tur bija AFS stends, no kura mani arī uzrunāja. Mana meita ļoti iedegās ar šo ideju, un mēs sākām skatīties viesskolēnus. Patiesībā, ar to arī bija smieklīgi sanācis, jo kā vēlāk man atklāja – tā meitene, kas mūs uzrunāja, bija bijusī apmaiņas skolniece no Dānijas. Par to pat nebiju iedomājusies, jo viņa runāja tik perfektā latviešu valodā.
Kas, jūsuprāt, ir visgrūtākais, uzņemot viesskolēnu?
Pats sākums. Katrs no viņiem ir citāds, un katru reizi ir jāsaprot, kāds tas bērns ir, kā ar viņu dzīvot, jāizskaidro, kādi ir mājas noteikumi. Un tad, kad jau šis posms paiet, kļūs daudz vieglāk.
Kāda ir jūsu vismīļākā atmiņa no skolēnu uzņemšanas?
Te jau laikam ar katru no bērniem jāstāsta. Bet ja runājam par Leonardo [2023/2024], tad tas bija brauciens uz Zviedriju. Viesskolēniem bija plānots brauciens uz Poliju, bet beigās viss izjuka, naudu viņiem atskaitīja, bet čalim gribējās kaut kur aizbraukt. Tad viņš sarunāja braukt uz Zviedriju kopā ar savu draugu, bet tur arī kaut kas nesanāca. Nu, viņš palika viens un sāka atkal domāt, ko darīt. Un tad viņš pienāca pie manis un teica: “Vai tu gribi braukt uz Zviedriju?” Es viņam atbildēju, ka uz to brīdi man nebija lieku finansiālo līdzekļu, lai ceļotu. Viņš aizdomājās, paņēma Google translate, un man latviski parādīja “Es saprotu, ka iemesls, kāpēc tu negribi braukt, ir nauda. Bet ja es nopirkšu biļetes un apmaksāšu viesnīcu, tu brauksi? Tu par mani esi maksājusi visu gadu, rūpējusies par mani, ļauj man tev uztaisīt dāvanu un kopā aizbraukt ceļojumā.” Nu, ko man vēl bija teikt. Protams, ka braucām.
Vai jūs turpināt uzturēt kontaktu ar visiem uzņemtajiem skolēniem?
Lielākoties, jā. Miguel [viesskolēns no Čīles] bija pie mums braucis kopā ar savu ģimeni. Kas mani pārsteidza, ka viņš joprojām labi runā latviski. Protams, kaut kas ir aizmirsies, bet viņu var saprast.
Mans dēls bija ļoti satuvinājies ar Kristianu no Vācijas. Lidostā, kad atvadījāmies, viena lieta, kad pats raudi, pavisam cita, ir kad redzi, kad dēlam ir grūti atvadīties no viesbrāļa. Un pagājušajā gadā mēs bijām izdomājuši noorganizēt abiem pārsteiguma braucienu uz Vāciju. Vajadzēja redzēt viņu reakcijas, kad abi satikās…
Ko jūs esat iemācījusies pateicoties viesģimenes pieredzei?
Visu uztvert daudz vieglāk. Un to, ka personīgi es nedrīkstu izvēlēties bērnu. Skolēnam ir pašam “jāatnāk” pie manis, jo visi, ko bijām izvēlējušies mēs, bija pārtraukuši programmu ātrāk. Ja no ikdienas lietam, tad, noteikti, brīvdienās pavadīt laiku visiem kopā kaut kur ārpus mājām. Arī tagad, kad Leonardo jau ir aizbraucis, gadās tā, ka “nu, kur šajās brīvdienās brauksim?” Tā esam jau visu Latviju izbraukājuši.