Madara devās gada apmaiņas programmā uz Japānu. Šajā rakstā tu uzzināsi par savstarpējām attiecībām Japānā, kāpēc bietes Japānā liekas kaut kas īpašs un, kas būtu jāņem vērā izvēloties Japānu kā savu apmaiņas programmas galamērķi.
Kāpēc tu izvēlējies tieši Japānu?
Skolā jau ilgāku laiku es biju iesaistījusies Japānas kultūras pulciņā, kur mums mācīja gan valodu, gan arī par kultūras īpatnībām. Un tad es ieraudzīju stipendijas konkursu mēneša programmai uz Japānu, un nolēmu, kāpēc gan nepieteikties. Toreiz gan tālāk par otro kārtu es netiku, jo citiem bija labākas valodas zināšanas nekā man, taču jau drīz man māsa atsūtīja Facebook linku uz stipendijas konkursu gada programmai. Pieteicos, tiku uz interviju un pēc divām nedēļām mana mamma saņēma zvanu par to, ka jā, es esmu ieguvusi šo stipendiju. Sākumā gan es nezināju, kā reaģēt, jo es sapratu, ka uz gadu nāksies doties tālajā nezināmajā un pieredzēt daudz jaunas lietas. Un bija tāda sajūta – eu, tas tiešām notiek.
Kāds bija tavs lielākais kultūršoks ierodoties Japānā?
Salīdzinot ar kaimiņiem, korejiešiem vai ķīniešiem, japāņi savstarpēji ir ļoti sausi. Latvijā ir normāli redzēt, ka vīrs ar sievu vai mamma ar tēvu apskaujas vai buču uz vaiga iedod. Japānā mājās tu neko tādu neredzēsi. Viņiem ir arī šausmīgs nodalījums starp meitenēm un puišiem. Ja Latvijā tu redzētu, ka klases biedri viens otram uzsit pa plecu vai apskaujas – tas ir normāli. Japāņi savukārt apkristu un domātu, ka viņi ir kopā. Jebkāds kontakts āda ar ādu ir kaut kas intīms. Man likās, ka ja viņi ir tik jauki un pieklājīgi, tad ari attiecībās viņiem ir ciešākas attiecības, bet var redzēt, ka katrs dzīvo savā pasaulītē.
Japāņi ir arī ārkārtīgi pieklājīgi, līdz pat tam brīdim, ka viņi ir pārāk pieklājīgi. Kad es atgriezos, mums bija iespēja uzņemt uz nedēļu manas viesģimenes radinieci. Uzreiz pēc viņas aizbraukšanas mana mamma pateica “man šausmīgi nepatika viņas pārākā pateicība par jebko.” Mēs viņai izstāstījām, ka latviski ir “paldies” un, man liekas, dienā tas vārds izskanēja kādas 150 reizes. Vienā brīdī es teicu: tev nav jāsaka paldies par vienkārši elementārām lietām.
Vai tu iemācīji japāņiem kaut ko no Latvijas kultūras?
Es viņiem iemācīju gatavot un ēst bietes, jo vienai no manām viesģimenēm bija savs dārzs un viņi intereses pēc izaudzēja bietes. Nu, un ko ar viņām darīt – jo jēlas viņas neēdīs. Es viņiem piedāvāju, ka mēs varētu sataisīt biešu salātus. Un viņi to tiešām ļoti novērtēja un ēda biešu salātus kā kaut ko interesantu, jo Japānā bietes ir lopbarība. Pēc tam es arī neskaitāmas reizes saņēmu bildes “mēs ēdam biešu salātus”.
Ko tu pati esi iemantojusi no Japāņu kultūras?
Laikam, tā ir tendence uz skaistu iepakojumu. Japāņi mīl baudīt ar acīm. Tas nozīmē to, ka visas dāvanas visi ēdieni, visi mājas dekori, interjers, viss ir ļoti sabalansēts, kārtīgs un izdekorēts. Par visas kartiņas, ko es saņēmu no savām klasesbiedrenēm bija ļoti skaisti saveidotas un pārdomātas.
Kāda ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas gada?
Man visu laiku ir iespiedusies prātā aina, kad es ierados uz AFS organizētu pasākumu, un telpā sēž 2 AFS brīvprātīgie, mana viesmamma, mana mājturības skolotāja, kas arī mani kādu brīdi uzņēma, un arī mana pati pirmā viesmāte. Un es dzirdu, ka viņas cik vien var pieklājīgi savstarpēji strīdas par to, kura mani dabūs uz pēdējo pusotru mēnesi, un kurš dabūs pavadīt vairāk laika ar mani. Man likās – nu, reāli tā kā ģimene. Man reizēm liekas, ka mani draugi un vecāki nemēģina tik ļoti samerināties vai izcīnīt kaut ko par labu man. Un jāsaka, ka visas ģimenes, ar kurām es dzīvoju, tik ļoti mani atbalstīja un tik ļoti stāvēja un krita par mani
Ko tu ieteiktu kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Rēķināties ar to, ka Japānā gandrīz neviens nerunā angliski. Sākumā varētu būt grūti ar valodu jo būtu šī barjera. Jārēķinās arī ar to, ka japāņi nav atvērti, līdz ar to, lai izveidotu kaut kādu komunikāciju, ir pašiem jāiet, jārunā, jāiesaistās, un, noteikti, lai arī liekās bailīgi, tu nezini, pašam liekās “es pieļaušu kļūdu, būs baigi slikti,” par to nevajag uztraukties, jo ir jāmēģina izpētīt, ir jāmēģina izbraukāt.
Un, noteikti, lai arī cik skaista Japāna nebūtu, ir arī savi mīnusi, un bēdīgi slavenie stāsti par dīvainiem onkulīšiem, kuriem patīk pagrābstīties un pafotografēt daudzas lietas. No tā ir jāuzmanās, jo katrā valstī ir savi dīvainīši.