Kā tu nonāci pie idejas doties apmaiņā?
Tā bija ideja, ko es apsvēru ļoti ilgu laiku – tas nebija pēkšņi un spontāni izdomāts, tas tiešām bija notikums, kuram es centos nokoncentrēties, saprast, vai tas ir tas, ko es vēlos un es to arī izdarīju. Es ļoti nopietni gatavojos – pat apmeklēju psihologu, lai viņš palīdzētu man tam sagatavoties, jo es pēc dabas vienmēr esmu bijis introverts cilvēks, un apmaiņas programma un introverts – ir kā ir.
Kas tevi sākumā biedēja visvairāk?
Tas, ka es tur būšu 10 mēnešus – vai es izdarīju pareizo izvēli, jo es jutos apjukusi. Bet jau pirmajā dienā es sapratu, ka tas ir tas, ko es vēlējos un es pieņēmu pareizo lēmumu. Mana viesmamma man bija ne tikai mamma, bet arī draudzene. Tas man ļoti atviegloja sākumu, jo mums sakrita intereses, sarunas, un tajā momentā, kad es sapratu to visu, man izdzēsās visas šaubas.
Vai tev izdevās apgūt somu valodu?
Nu tā. Es biju starptautiskā skolā, un tur daudz kas bija angļu valodā, bet es pati centos mācīties somu valodu. Mans viestētis runāja tikai somiski, bet tas mani kaut kādā veidā motivēja macīties, lai varētu komunicēt, un tad, kad es atgriezos Latvijā, es turpināju mācīties somu valodu.
Kā veicās komunikacija ar viestēti?
Es teiktu, ka diezgān smieklīgi, jo, piemēram, mēs kopā rotājām manu istabu, viestētis pagriežas un sāk man kaut ko teikt somiski. Un es neko nesaprotu un vienkārši māju ar galvu. Tad es iemācījos frāzes, piemeram, “es eju uz skolu”, es tās teicu somiski, un man kaut ko atbildēja, bet es neko nesapratu. Es vienkārsi tur stāvu sastingusi, jo bija neērta situācija.
Ko tu iemācījies savā apmaiņā un turpini vēljoprojām?
Ir tādas lietas, ko es jau darīju Latvijā, bet es sapratu, ka somiem tas ir raksturīgi. Piemeram, piebrauc metro mēs visi stāvam ārā, gaidām, ka visi izkāps ārā un tikai tad mēs kāpjam iekšā. Nejauši uzskrien virsū, uzreiz apstājas atvainojas, pasmaida. Visas šādas manieres. Es jau viņas arī Latvijā tās piekopt, bet man bija prieks atrasties tādā vidē, kur visi ir tiešām ļoti pozitīvi.
Man ļoti patika somiem tas, ka viņi augsti novērtē privāto telpu – tad kad nejūties labi, tu aiziesi, pasēdēsi istabā, paskatīsies kādu filmu, un tad, kad pāries, tu būsi gatavs komunicēt. Un tā ir lieta, ko es tagad izmantoju arī Latvijā, jo tas ļoti palīdz neiekļūt ķildās ar tuvajiem, jo tas kaut kādā ziņā palīdz. Es ļoti iemācījos sakārtot savas emocijas un domas, esot Somijā.
Ko tu iemācīji somiem no latviešu kultūras?
Tad, kad aizbraucu, es viesvecākiem nopirku gramatu angļu valodā par Latviju, un mēs regulāri runājām par to, kas ir raksturīgs Somijā, kas ir raksturīgs Latvijā. Mums bija daudz sarunu par to, kādi ir cilveki Latvijā, kāda ir komunikācija Latvijā, kāda ir skolu sistēma Latvijā.
Mana viesģimene uzņem visskolēnus jau kopš 2000. gada un katru gadu centās izvelēties kādu no citas valsts, tāpēc no Latvijas es viņiem biju pirmā. Viņi ļoti interesējās par Latviju
Ko tu ietektu kādam, kas plāno doties programmā?
Ir jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu esi iedomājies un tu piedzīvosi kaut ko citu. Tu nevari skatīties no citiem, jo tev būs pilnīgi kaut kas cits. Ir cilveki, kas domā, ka viņi aizbrauks, būs tikai skaisti, bet, protams, katra vietā, tapat kā katrā valstī būs kaut kādi tumšie momenti, tumsie brīži, tumšās puses. Un ar to ir jāsamierinās, ka ir jāiemācās rīkoties grūtajās situācijas, nesabrukt tad, kad tās emocijas parādās arvien vairāk un tu vienkārši nezini, kur likties.
Kas būtu jāņem vēra īstai ģimenei?
Īstiem vecākiem tā arī ir liela pieredze, un visbiežāk vecākiem ir par smagāk nekā pašam bērnam. Ģimene vienmēr uztrauksies, bet ir jāreķinās, ka bērnam tā ir pieredze un viņam ir jāpalīdz tur iejusties, nevis jātur atpakaļ. Nevajag, lai ir tā, ka katru dienu vecāki raksta “es tā ilgojos, es gribu, lai tu brauc atpakaļ”, jo tam bērnam pašam uzreiz grūtāk, un uzreiz liekas “man arī ir grūti, es arī gribu mājās.”
Kā gāja iejušanās atpakaļ?
Pirmā nedēļa bija grūtāka, jo atkal atbrauc, tev ir šoks, nevar uzreiz visu aptvert. Tev gadu bija citas mājas, tu esi tur iejuties, atgriezies atpakaļ, un atkal grūti pierast, ka šīs arī ir tavas mājas. Bet šī sajūta arī nedēļas laikā atgāja atpakaļ, es pieradu, atkal iejutos. Protams, pirmā nedeļa bija grūtāka, es katru dienu rakstīju saviem viesvecākiem, jo tie cilveki ir bijuši gadu līdzas, ir šoks, atkal neaptveršana, ka esi atkal atpakaļ. Ar laiku pierodi un manā gadījumā, man nebija smagi, bet nebija arī viegli. Uznāca brīži, kad bija grūtak, bet tu akceptē to, ka tu biji apmaiņas programma un tev būs jāatgriežas. Es esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi, es esmu pateicīga par visu, ko mana viesģimene ir darījusi, un es zinu, ka tad, kad man būs laiks, es aizbraukšu pie viņiem un viņi pavisam noteikti vairs no manas dzīves nepazudīs, un viņi vienmēr tur arī būs. Viņi ir milzīga daļa no manis, un es viņus pavisam noteikti uzskatu par savu ģimeni, un pat ja apmaiņas gads ir beidzies, viņi joprojām ir mana ģimenei.