Kādas bija tavas pirmās sajūtas ierodoties Spānijā?
Es biju ļoti satraukusies un varbūt pat nobijusies no tā, kas būs – gan lidmašīnā, gan lidostā, kamēr bija jāgaida, es visu laiku domāju kāds būs gads, cik gatava es tam esmu. Es arī uztraucos par to, kā būs mājās bez manis.
Kā izskatījās tava pati pirmā diena viesģimenē?
Viesģimene mani sagaidīja autoostā, tad mēs aizbraucām mājās, man palīdzēja izkrāmēties, un tad mēs gājām spēlēt šautriņas kopā ar brāļiem un viesmammu. Viņi vēl kautrējās ar mani runāt, un es arī mazliet baidījos runāt ar viņiem. Mēs vienkārši mētājām šautriņas un runājām par vis kaut ko.
Noteikti, laiki, kuros viņi ēd. Tāpēc ka brokastis bija 7.30, pusdienas bija ap 14.00 un vakariņas ap 20.00, jo Latvijā mēs ēdam aptuveni 18.00, un pat 17.00 dažreiz. Un tad Spānijā bija tāda pauze bez ēšanas. Protams, bija kaut kādas uzkodas, un vakariņās mēs sēdējām 2 stundas un vienkārši runājām. Kopumā ēšanas kultūra man bija liels kultūršoks.
Noteikti, arī sasveicināšanās – buča uz katra vaiga, kas sākumā man bija ļoti neērti. Katru reizi domāju – kāpēc uzreiz tu nāc man klāt? Bet tad kad atbraucu mājās, bija grūti tā nedarīt – kad satiku savu ģimeni, un pēc tam omi, es liecos klāt, lai dotu divas bučas uz vaiga. Viņi man teica – ko tu dari?
Ko tu iemācījies un turpini šeit?
Man ļoti patika, ka viņi ir atvērti un tieši – ja kaut kas nepatīk, tad viņi nevis sakrāj visu, bet pasaka visu uzreiz. Sākumā man tas bija nepierasti, un man likās, ka viņi ir visu laiku apvainojušies uz mani, bet izrādījās, ka tas ir vienkārši tas, kā viņi komunicē. Tagad ja man arī kaut kas nepatīk, es saku uzreiz, nevis gaidu vēl mēnešus, līdz būs vairāk lietu, ko runāt.
Ko tu viņiem iemācīji no latviešu kultūras?
Es viņiem paradīju dažas tautas dejas, piemēram “cūkas driķos”, viņi vel joprojām klausās latviešu dziesmas – kad mēs braucām mašīnā, visi uz aplīti varējām likt dziesmas. Es parasti liku latviešu dziesmas, un tagad viņi vēl joprojām klausās “Čipsi un Dullo”.
Vai kaut kas pārsteidza, kad tu atgriezies?
Spānijā tu ej pa ielu un visi tādi smaidīgi un skaļi, un tu redzi kādu un sveicinies. Latvijā, man pretī nāk tikai latviešu drūmās un nopietnās sejas. Tas bija tāds pārsteigums.
Kāda ir tava mīļāka atmiņa no apmaiņas gada?
Mana mīļākā atmiņa ir, kad es biju kopā ar mazāko viesbrāli, viņam bija 8 gadi. Mēs spēlējām galda spēli, un kad mana viesmamma atgriezās mājās, viņš uzreiz teica “mēs ar māsu spēlējām”. Tas bija 4 mēnešus pēc es ierados.
Kas visvairāk pietrūka no Latvijas?
Krējums. Krējums un rupjmaize, un sinepes arī. Man vecāki sūtīja sinepes un mārrutkus pa pastu. Es ņēmu rupjmaizi, uzsmērēju virsū mārrutkus un ēdu tāpat. Un ģimenei teicu “pamēģiniet, pamēģiniet”. Viņiem nevienam vispār negaršoja, bet es mierīgi ēdu savu kukuli ar mārrutkiem. Viņiem garšoja rupjmaize un viņi arī pēc tam mēģināja tur pirkt rupjmaizi, un galu galā arī atrada vienu, kas viņiem garšoja.
Kāds ir tavs vislielākais ieguvums no apmaiņas gada?
Noteikti draugi un otra ģimene, draugi ne tikai no Spānijas, bet arī no citām valstīm, kas bija tajā pašā gadā bija programmā Spānijā, kamēr es tur biju. Noteikti, man apmaiņas programma palīdzēja labāk saprast sevi un savas vērtības. Vienkārši pilnveidoties.