Kā justies, kad bērns izvēlas doties uz pasaules otru malu, lai gadu pavadītu citā kultūrā? Daina dalās savā pieredzē, kas sākās ar spontānu lēmumu uzņemt viesskolēnu līdz brīdim, kad viņas pašas bērni devās apmaiņā uz Čīli un Argentīnu.
Kāpēc jūs izvēlējāties sūtīt bērnus apmaiņas programmā?
Jāsaka tā – ir jāsāk pašam ar sevi. Man nebija iespējas doties apmaiņā, bet mūsu ģimene pirms 12 gadiem uzņēma apmaiņas viesskolēnu. Toreiz mēs tam piekritām ļoti spontāni, un pie mums nokļuva burvīga Henrika. Tad, kad viņa aizbrauca, bija skaidrs, ka Adele arī gribēs braukt.
Tajā brīdī, kad Adelei bija jāizdara izvēle, viņa gribēja iemācīties spāņu valodu. Uz Spāniju visas vietas bija aizņemtas, tāpēc viņa izvēlējās Čīli. Es sākumā pat nesapratu, cik tālu tas ir. Kad viņa atbrauca un visas emocijas nodeva mums, mēs sapratām, cik milzīgs ieguvums tas ir. Un tad, attiecīgi, brāļiem arī likās pašsaprotami, ka viņi dosies apmaiņas programmā.
Vai laist dēlu uz Argentīnu bija atšķirīgi no Adeles pieredzes?
Nezinu, vai iemesls ir, ka bērni paaugušies un man grūti ir to pieņemt, vai tas, ka tad, kad Adele brauca, puiši bija mazāki un es biju ar viņiem, varbūt, vairāk aizņemta, man tieši Edvarda gadījumā likās, ka viņam vajag izvēlēties kādu Eiropas valsti. Bet viņš arī izvēlējas Dienvidameriku. Edvarda gadījumā, es biju pus gadu satraukusies un mēģināju viņu izaicināt, pārjautāt visu laiku, bet viņš nevienā mirklī nešaubījās.
Kāda bija jūsu reakcija uz bērnu galamērķu izvēli?
Protams, kopš tā laika, kad Adele bija Argentīnā, savā ikdienā satiekot daudzus cilvēkus, kas paši bija apmaiņā, un no visiem esmu dzirdējusi to aizrautību, ka “ja jums ir tāda iespēja, lūdzu izmantojiet un sūtiet bērnus apmaiņas gados”. Un otrais, es esmu tikusies ar meiteni, kura ir bijusi Argentīnā, un kura man pateica “Ja apmaiņas gadā – jo tālāk, jo labāk”. Jo Eiropu ir iespējams izceļot biežāk, Dienvidamerika gan nav katra gada iespēja. Pats svarīgākais ir, ka tā bija viņu izvēle, un es to izvēli pat mēģināju apšaubīt un izaicināt, un tas man neizdevās, un viņu izvēle bija respektējama.
Vai jums bija un ir kontakts ar jūsu bērnu viesģimenēm?
Man kā mammai svarīgākais ir bijis, ka Edvarda viesmammas pirmā ziņa bija “Daina, es zinu, kā tu jūties, ka tavs dēls brauks pie mums, bet es apsolu, ka mēs tavu bērnu uzņemsim kā savu bērnu.”
Mēs patiesībā jau sākam gatavoties, ka mums nākamgad decembrī ir jābrauc uz Argentīnu. Edvards saka, ka mamma jau ir parādījusi, kur mēs dzīvosim, kad mēs tur aizbrauksim. Viņi gan aicināja jau tagad, bet Edvards pats pateica, ka nē, un es ari zinu, ka tas droši vien nav okei. Tāpēc Edvards jau plāno nākamgad braukt.
Kādas kultūru atšķirības jūs pārsteidza?
Argentīnā ir cita kultūra, kā zāles dod. Un tad, kad Edvards teica, ka viņam dos antibiotikas, man pirmā reakcija “nē, nevajag”, bet beigās – kāda man starpība, viņš ir Argentīnā. 17 gadi, viss ir kārtībā.
Vai jūs jūtaties droši par savu bērnu?
Es noteikti trešā bērna izvēlē nestāšos priekšā, un darīsim visu, lai viņš arī varētu doties. Bērniem ta noteikti ir milzīga super pieredze, tas ir pilnīgi skaidrs. Ir liela drošība no organizācijas. Tas nav aizbraukt studēt, dzīvot kopmītnēs. Es zinu, ka ir gan AFS, gan kontaktpersona, gan ģimene. Ģimene var tur vērsties, mēs varam šeit. Tā drošības sajūta ir fantastiska.
Ko jūs varētu ieteikt vecākiem, kas plāno sūtīt?
Uzticēties saviem bērniem. Uzticēties, pārbaudīt un uzticēties. Es mazliet izaicināju Edvardu, vai viņš tiešām grib doties uz Argentīnu. Tas arī man deva drošības sajūtu, jo nevienu reizi viņš neapšaubīja savu lēmumu. Ja viņš šaubītos, mums noteikti būtu vairāk sarunu. Es nezinu, kā būtu, ja būtu bērns jāpierunā.
Man vislielākā atziņa ir, ka jāsāk pašam ar sevi. Paņemot viesskolēnu tu arī saproti, kā tā viesģimene jūtās. Mums bija daži izaicinājumi, bet mēs viņus risinājām. Un, protams, viņi ir pazuduši, atmiņā nekas tāds nav.
Ja vien ir tāda iespēja, ļaujiet bērnam doties. Tajā skrējienā var nepamanīt – meklēt bērnam to labāko un nepamanīt šīs lietas. Tā ir pasaules pieredze. Ja tagad jāsāk domāt, ka mums būs jābrauc uz Argentīnu ciemos, es agrāk to pat iedomāties nevarēju – kaut kas nezināms, kaut kas nesaprotams, tagad ir sajūta, ka radinieki tajā galā būtu.
