Kāds bija pats sākums, kad ieradies Portugālē?
Sākumu atceros ļoti labi – kā pirmo no viesģimenes satiku vecāko brāli. Kopā ar autobusu devāmies uz Viseu, pilsētu gandrīz četru stundu brauciena attālumā no Lisabonas, kur pavadīju savu apmaiņas gadu. Atceros, ka visu ceļu norunājām par Latviju un Portugāli, un jau tad sapratu, ka ļoti paveicies ar viesģimeni. Autoostā mūs sagaidīja pārējie. Viņi bija sagatavojuši lielu balonu „K” burta formā, kur virsū rakstīts „Laipni lūdzam!” latviski un portugāliski. Devāmies mājup, lai ātri kaut ko uzkostu un brauktu uz „feiru”. Tas ir tāds kā liels izklaides festivāls, kad pusotru mēnesi laukumā pilsētas centrā ir ierīkotas dažādas atrakcijas, ēstuves, notiek koncerti un uzstāšanās, tirgošanās. Tur arī pirmo reizi nogaršoju divus tradicionālos ēdienus (pastel de nata un fartura), kurus uzreiz iemīlēju. Viesģimene man daudz stāstīja par Portugāli, es, savukārt, par Latviju.
Kā tev gāja skolā? Vai tā atšķīrās no Latvijas skolas?
Man ļoti paveicās ar skolu. Pirmajā dienā satikos ar skolas direktoru, lai izvēlētos mācību novirzienu. Direktors mani pasveicināja poliski, domājot, ka latvieši saprot poļu valodu. Lai atvieglotu iekļaušanos mācību procesā, pirmos divus mēnešus man trīs reizes nedēļā tika organizētas individuālas portugāļu valodas stundas pie dažādām skolotājām. Ar vienu no skolotājām joprojām uzturu labas attiecības un pagājušajā vasarā biju ciemos pie viņas ģimenes Portugāles dienvidos.
Atšķirībā no Latvijas, Portugālē man bija tikai septiņi mācību priekšmeti – matemātika, fizika un ķīmija, bioloģija un ģeoloģija, filozofija, portugāļu valoda, angļu valoda un sports. Portugālē gandrīz vispār nav mājasdarbu, taču pārbaudes darbi ir apjomīgi un skolēni daudz mācās patstāvīgi. Likās interesanti, ka daži priekšmeti tiek sadalīti, piemēram, pirmo semestra daļu notiek tikai fizika, bet otrajā daļā tas pats skolotājs māca ķīmiju. Stundas sākās 8.25 un trīs reizes nedēļā beidzās 13.20, bet divreiz – 18.30. Pie garajām dienām pieradu ātri. Noteikti palīdzēja pusotru stundu garais pusdienu pārtraukums. Klasesbiedri bija ļoti jauki – daudz interesējās par Latviju un palīdzēja mācību laikā. Ar vairākiem joprojām uzturu kontaktu.
Kas bija tavs lielākais kultūršoks?
Man bija vairāki mazi kultūršoki. Noteikti bija grūti pierast, ka sasveicinoties un atvadoties viņi dod pa vienai bučai uz katra vaiga. Tāpat Portugālē vienmēr jābūt gatavam, ka kāds var tūlīt atbraukt ciemos – kaut vai tikai uz 15 minūtēm garām braucot. Biju pieradusi, ka Latvijā mēs parasti pirms tam pabrīdinām. Skolās nav garderobes, kur nolikt jakas – tās visu dienu ir jānes līdzi. Tomēr visgrūtāk man bija pieņemt to, ka čipsi var būt daļa no maltītes. Bieži vien tie bija kā piedeva pie gaļas vakariņās un stāvēja uz šķīvja blakus salātiem.
Vai tev izdevās apgūt portugāļu valodu?
Daudz stāstīju par Latvijas dabu, vēsturi, kultūru. Piemēram, mana viesģimene domāja, ka Latvijā ir daudz kalnu un sniegs visu gadu. Uzzinot, ka Latvijā brīvā dabā neaug apelsīni, viņi izdarīja secinājumu, ka mums neaug arī ķirši, āboli un bumbieri. Vairākas reizes apkārtējiem nācās stāstīt, ka latviešu valoda nav līdzīga krievu valodai un mēs neizmantojam kirilicas alfabētu. Portugāļu valodas stundās man pāris reizes bija jāprezentē kāds temats par Latviju, piemēram, par to, kā mēs svinam Ziemassvētkus. Centos arī pagatavot vairākus latviešu ēdienu, taču par tiem vietēji nebija sajūsmā. Tomēr viņiem ļoti garšo „Gotiņas” un auzu pārslu cepumi.
Ko tu ieteiktu tiem, kas plāno doties apmaiņā uz Portugāli?
Iesaku pēc iespējas vairāk piedalīties viņu ikdienas dzīvē un piekrist dažādiem piedāvājumiem kaut gan tajā brīdī to negribās. Kā mana Portugāles ģimene saka: „Gulēt varēsi Latvijā!”. Tāpat iesaku izmantot vietēju valodu pēc iespējas vairāk jau no paša sākuma – pat ja tas ir tikai viens vārds teikumā.