Ances interese par japānu radās ļoti spontāni – no vēlmes iemācīties pavisam atšķirīgu valodu. Jaunietes apmaiņa ilga vien mēnesi, taču tas tikai motivēja strādāt vēl vairāk, lai sasniegtu savus mērķus un izveidotu ciešākas saiknes ar apkārtējiem.
Kāda bija tava pirmā diena viesģimenē?
Man patīk cilvēkiem stāstīt, ka mana pirmā diena kopā ar ģimeni bija svētdiena, bet es cēlos 7.00, tapēc ka 8.00 katru svētdienu viņi brauc uz pludmales tīrīšanu un tad mēs braucām mājās taisīt rīsu bumbas un pēc tam mēs braucām vākt rīsus. Saule spīd. Man bija viss tas kostīms, ar cepuri, instruments, ar ko ir jāgriež tie rīsi. Tas bija tik fantastiski, ka es uzreiz sāku dzīvot kopā ar viņiem – viņi neapstādināja savus plānus. Nē, viņi vienkārši ņēma līdzi un teica – pamēģini.
Vai bija kaut kas, kas pārsteidza?
Mani pārsteidza tas, cik viņi bija draudzīgi. Es zināju, ka japāņi nav tik atvērti un tev ir jāiet pie viņiem un jājautā, bet cilvēki vienkārši nāca pie manis un runāja. Es sēdēju uz soliņa un man pienāk divas meitenes un saka “būsim draudzenes!” Pirmajā dienā man bija jāiepazīstas skolas priekšā, un tad klases priekšā. Un es izgāju ārā, man izskrēja priekšā puiši un teica “draudzēsimies! Tiekamies rīt!” Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka būs labi!
Kas bija lielākās atšķirības skolā?
Man patika tas, ka nedrīkstēja telefonus izmantot. Tam bija jāstāv somā un tad es izgāju pēc stundām ārā, paņēmu to pirmo reizi un ieraudzīju, ka baterija nav izlādējusies!
Tas, kas mani pārsteidza, kas nebija nemaz tik atšķirīgs, tas bija kontakts ar skolotāju. Nebija tik saspringta gaisotne, kam es biju gatavojusies.
Vai esi sapratusi kaut ko labāk par Latviju pateicoties apmaiņas gadam?
Dzīvojot tur, man katru dienu likās, ka nemaz nav tik ļoti citādi, kā man likās ka būs. Beigās man nebija sajūtas, ka es dzīvoju tur, Japānā, otrajā pusē. Man bija sajūta kā mājās. Kas bija tik jauki!
Kas ir tava mīļākā atmiņa?
Mana mīļākā atmiņa bija katra skolas diena. Un tas, kā mani uzņēma tajā skolā. Man bija jātiekas arī ar pāris skolotājiem, es domāju, ka mani intervēs par Latvijju un dzīvi Japānā. Nē, mēs apsēdāmies pie kafejnīcas. Tur bija saldējuma mašīnas. Tur bija vairāki skolotāji, mēs vienkārši sēdējām ar saldējumu un runājāmies. Es šo nekad nebūtu iedomājusies, jo neviens nav man teicis, ka varētu būt šādi. Es tajā skola piedzīvoju to, ko nozīmē aizbraukt apmaiņas programmā – lai vai cik daudz tu gatavojies un domā, kā man rīkoties tajā situācijā un kā varētu būt, ir momenti, ko nevar paredzēt un ietekmēt.
Vai ir kāda atziņa no šīs pieredzes?
Atziņa ir tāda, ka es varētu un gribētu atgriezties Japānā. Mans mērķis, braucot uz Japānu bija saprast, vai es varētu savu dzīvi nākotnē saistīt ar Japānu, jo tajā brīdi, kad es braucu, es nezināju, vai es varētu kaut ko Latvijā darīt saistītu ar Japānu, vai es varētu iedzīvoties tur, Japānā, studijām vai darbam. Un aizbraucot es sapratu, ka es tur jutos kā otrajās mājās.
Es pierādīju sev, ka ja es gribu, tad tas sanāks. Ja es apzinos, kas notiks un ka es to gribu, un ka tas būs labi, tad būs labs iznākums. Es apzinājos, ka esmu spējīga kaut kādās situācijās reaģēt tā, ka man nav krīzes, kad šķiet, ka man pietrūkst manas ģimenes.
Kāda bija atgriešanās?
Atgriešanās atpakaļ bija vismaz 100 reizes grūtāka nekā ierašanās tur. Daudz sīkumu, piemēram laika zonas. Tur man pagāja kādas 2 dienas, kamēr cēlos naktīs un nevarēju pierast pie laika nomaiņas. Latvijā es vēl kādu mēnesi nevarēju pierast pie jaunā laika. Iemešana tur, Japānas skola, bija smaga, bet tas bija tas, ko es gribēju. Un tad es esmu atpakaļ Latvijas skolā, kur es biju izlaidusi mēnesi, ir bijušu 100 darbu. Vienkārši bija jārēķinās ar tām sekām.
Ko tu ieteiktu kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Es ieteiktu pirms tam nevis domāt, kā būs, bet gan kārtīgi sagatavoties tam, ka jāmāk uz vietas pielāgoties un skatīties, kā ir, jo nekad nevar zināt, kā būs ar cilvēkiem, kā būs ar vidi. Es vienkārši ieteiktu saprast, ka jebkādas problēmas, kas radušās, ir labi, lai cik tas dīvaini arī izklausītos, jo tev tomēr nav savas ģimenes. Tev ir pašam jāiemācās domāt kritiski un domāt uz vietas, un izmantot visu, kas tev ir apkārt, un saprast, uz ko es esmu spējīgs kā cilvēks.
