Līnuss no Dānijas par savu apmaiņas programmas galamērķi bija izvēlējies Latviju. Pateicoties apmaiņas programmai viņs ir iemācījies latviešu valodu, atklājis latviešu tautas dejas, kurās iesaistās arī daudzus gadus pēc apmaiņas programmas noslēguma, un var droši saukt Latviju par savām otrajām mājām.
Kā tu uzzināji par iespēju doties apmaiņas programmā?
Jau kopš bērnības AFS ir bijusi liela nozīme manā dzīvē. Savā jaunībā, mana mamma pati aizbrauca AFS apmaiņas programmā uz Barbadosu. Tā es caur viņu agri atklāju apmaiņas programmu nozīmi. Turklāt mēs arī divas reizes esam braukuši ciemos pie viņas viesģimenes Barbadosā.
Šajā vasarā atkal ar visu ģimeni brauksim uz Barbadosu, ciemos pie viesģimenes – ko mēs vairs īsti neuzskatām par mammas viesģimeni, bet par īstu ģimeni.
Kā tavas mammas pieredze ir ietekmējusi tevi pašu?
Kaut kādā veidā, es jūtu, ka Barbadosa arī ir neliela daļa no manas pašas identitātes, un kaut gan es sekoju līdzi lielajiem notikumiem tur, es nevaru sagaidīt vairāk uzzināt par valsti un kultūra.
Manuprāt, tas arī ir ļoti liels pluss, ka mēs visi esam dažādi – mana ģimene atšķiras gan no Barbadosas, gan no Latvijas ģimenes. Bet tas ir vienalga. Mēs ne tikai protam labi sadzīvot, bet mēs arī mācāmies viens no otra un guvam lielāku sapratni par to, kā dzīvo citi cilvēki. Labi, jāatzīst, ka atšķirības starp Dāniju un Barbadosu laikam ir lielākas nekā starp Dāniju un Latviju, bet tas nemaina ideju. Tā ir milzīga privilēģija un prieks zināt, ka – neatkarīgi no tā, vai tā ir tava bioloģiskā ģimene vai ne, un neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, reliģijas un ādas krāsas – cilvēki citur pasaulē par tevi domā un rūpējas.
Es iepriekš neko īpašu par Latviju nezināju. Un tieši tas mani arī piesaistīja. Es pazinu vairākus, kas gribēja uz lielajām valstīm braukt – uz ASV, Lielbritāniju, Vāciju – bet par Latviju neviens īsti nezināja, un es domāju, ka tieši apmaiņas gads būtu izcils veids, kā paplašināt savu redzesloku un iedziļināties valodā un kultūrā, kas man bija pilnīgi nezināma.
Kādas bija pirmās sajūtas, kad ieradies Latvijā? Vai pirms tam zināji kaut ko īpašu par to?
Es nonācu ļoti mīļā viesģimenē, un manas pirmās atmiņas un sajūtas ir saistītas tieši ar viņiem. Mēs pirmajā dienā braucām izbaudīt dabu, un es atceros, ka visur bija priedes. Dānijā daudzviet nav priežu, bet es mīlu tās un it īpaši tās smaržu, tā kā es biju ļoti laimīgs, ka biju nonācis valstī, kur priežu ir daudz!
Kādas kultūru atšķirības tu esi pamanījis?
Liela kultūras atšķirība – latvieši daudz aktīvāk saglabā un nes tālāk tradīcijas, kā, piemēram, Jāņus un Dziesmu un deju svētkus. Dāņiem tas diemžēl nav tik svarīgi.
Latvieši labprāt uzskata sevi par introvertiem, taču mana pieredze liecina pilnīgi otrādi. Tiesa, varbūt latvieši ir introvertāki par itāļiem vai spāņiem, bet, nākot no Skandināvijas, kur mēs esam vēl lielāki introverti, latvieši ir ļoti sirsnīgi un atvērti cilvēki, kas tev grib palīdzēt, pabarot un ar tevi parunāt, un tas man šķiet nenormāli forši.
Kas ir tava mīļākā atmiņa kopā ar viesģimeni?
Kad mēs svinējām kopā 18. novembri. Mēs aizbraucām uz Rīgu, skatījāmies kā cilvēki pulcējās pie Brīvības pieminekļa un pastaigājāmies pa Vecrīgu. Atmosfēra bija ļoti īpaša, un es to dienu labi atceros vēl tagad.
Kā tu izdomāji iesaistīties deju kolektīvā? Kādas sajūtas bija, kad dancoji kopā ar latviešiem?
Es jau pirmajās dienās Latvijā uzzināju par dziesmu un deju tradīcijām un to nozīmi latviešu kultūrā. Es gribēju tajā piedalītie, bet es baidījos pats spert pirmo soli un pievienoties kādam kolektīvam. Tāpēc man ļoti paveicās, ka viena ģimenes draugu meita uzaicināja mani uz sava kolektīva mēģinājumu. Es tolaik domāju: “labi, aiziešu to vienu reizi, un viss,” jo es nekad iepriekš nebiju dejojis, un es domāju, ka man nepatiks, bet beigās man ļoti patika dejot.
Kad atgriezos atpakaļ Dānijā, es pievienojos diasporas deju kolektīvam. Tajā kolektīvā es attīstīju ne tikai savas deju prasmes, bet arī mīlestību pret to.
Kā es arī minēju saistībā ar kultūras atšķirībām: Dziesmu un deju tradīcija Latvijā ir ļoti dzīva. Jauni cilvēki turpina iesaistīties, repetuāra katalogs tiek papildināts ar jaunradi, un tradīcija vēl mūsdienās spēj vienot cilvēkus. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi īpaša lieta, un Dānijā mums tādu vienojošo tradīciju diemžēl nav. Dejojot tautas dejas, es sajūtu milzīgu prieku, ne tikai tāpēc, ka daru kaut ko foršu kopā ar saviem draugiem, bet arī tāpēc, ka jūtu, ka esmu fiziska daļa no dzīvās latviešu kultūras.
