“Dzīve Latvijā bija kā kāpšana kalnā. Es ļoti vēlējos šeit dzīvot, un ar grūtībām man tas izdevās. Protams, bija sarežģīti socializēties, iejusties, kļūt par sabiedrības daļu. Bet pamazām, kāpjot augšup pa šo “kalnu”, es arvien vairāk saskatīju skaistumu, iepazinu cilvēkus un sāku justies arvien vairāk kā latvietis. Iemācīties valodu, piedalīties svētkos, dejot kolektīvā… pēc desmit mēnešiem varu teikt, ka esmu mājās. Es nekad neaizmirsīšu šīs zemes skaistās ainavas un neaizmirstamos brīžus ar mīļiem cilvēkiem, kurus esmu šeit iepazinis.”
