Es izvēlējos trimestri, jo negribēju ilgi būt prom, gribēju apgūt spāņu valodu, jo mēs 10. klasē sākām mācīties to un man patika, kā skolotājs stāstīja par. Es gribēju pamainīt vidi, iemācīties valodu. Tagad man liekas, ka 3 mēnešu programma ir ļoti laba pieredze, lai gan, manuprāt, ideāls variants būtu pusgads.
Vai tev nebija bail doties programmā?
Nē, man ļoti palīdzeja, ka atbraucot mums bija nometne Madridē. Ja būtu uzreiz pie ģimenes jābrauc, tas būtu mazliet grūtāk. Tad mēs varējām visi sapazīties, izrunāt, kādas ir sajūtas.
Kā veicās ar komunikāciju ar viesģimeni?
Sākumā bija ļoti grūti. Es gribēju daudz ko stāstīt un izteikties, bet es nevarēju, jo viņi nesaprastu, ja es runātu angliski. Mēs sakām ar tulkotaju un bērni saprata angļu valodu mazliet labāk un sākumā viņi man mazliet palīdzēja. Pēc tam jau es lēnām apguvu vairāk. Lai gan tulkotaju vēl dažreiz izmantoju.
Kas bija lielākās atšķirības ikdienā?
Vakariņas ir daudz vēlāk. Pusdienas ir vislielākā ēdienreize. Vakariņas ir tādas nelielas. Pusdienās tev ir pirmais ēdiens, otrais ēdiens, saldais. Es mājās esmu pieradusi vakariņot 19.00. Spānijā ir 21.00. Gulētiešana arī bija 2 stundas vēlāk. Viņiem viss notika 2 stundas vēlāk. Mani arī pārsteidza, ka viņi ar kurpēm staigāja iekštelpās. Un kad atgriezos uz Latviju, man gribējās vairāk ar čībām staigāt.
Kas bija lielākās atsķirības skolā?
Tas, ka viena mācību stunda ir 50 minūtes. Sākumā bija grūti pierast – 40 minūtes paiet un es biju gatava celties, bet ne. Tur ir 50 minūtes. Un starpbrīži arī ir īsāki – 5 minūtes. Un ka stundas sakās vienmēr 8.30 un beidzās 14.20. Tad visi iet mājās un iet ēst. Atzīmju sistēma viņiem bija ar komatiem, piemēram, “9,1” nevis “9”. Lai tu būtu to priekšmetu apguvis, tev vajadzēja vismaz 5 un uz augšu.
Kā tev tagad pietrūkst no Spānijas skolas?
Tas, ka skolēni daudz runā stundās. Viņi nebaidās kļūdīties. Vienmēr, kad skolotājs kaut ko pajautā, kāds vienmēr arī atbildēs. Mana klase Latvijā tā nedara – kaut ko pajautā un klusums. Tur pajautā un visi uzreiz ceļ rokas. Tas, ka viņi arī ļoti daudz pie tāfeles iet. Katru piemēru kāds skolēns pilda pie tāfeles. Manuptrāt, tas ļoti palīdz, īpaši matemātikā.
Kā tu raksturotu spāņus?
Diezgan skaļus. Ne visi ir tik atvērti, kā visiem šķiet, un ka visi uzreiz ar tevi runās. Arī mūsu klasē daži jau bija mācījušies kopā, tāpēc viņiem bija tādas tuvākas draudzības. Un tad, kad mēs tur divas ieradāmies, viņiem vajadzēja atvērties. Tas mani ļoti pārsteidza, jo bieži saka par spāņiem, ka viņi ir atvērti. Viņi ļoti smaidīgi un priecīgi. Pozitīva enerģija no viņiem.
Kas ir tavs vērtīgākais ieguvums no šīs apmaiņas?
Es domāju, ka tā ir valoda. Es saprotu un varu komunicēt. Un noteikti draudzības ar citiem apmaiņas skolēniem. Meitene no Norvēģijas, ar ko kopā bijām apmaiņās programmā Spānijā, nesen bija atbraukusi uz Latviju, un tas bija ļoti jauki.
Ko tu iemācīji spāņiem par Latviju?
Iemācīju viņiem dažus vārdiņus, kā, piemēram, “paldies” un “maize”, jo vini ļoti daudz ēd baltmaizi. Es parādīju auksto zupu. Reakcija bija “Rozā zupa! Un vēl auksta!” Bija ļoti pārsteigti.
Ko jūs darījāt PEACE nometnē Briselē pēc programas noslēguma?
Mums bija dažādas aktivitātes, ko mēs varējām izvēlēties jau oktobra beigās. Bija arī aktivitātes mazajās grupiņās. Mēs braucam arī uz Briseli, uz Eiropas parlamentu. Iepazināmies ar citiem cilvēkiem no trimestra programmām visā Eiropā. likās ļoti forši, ka visi varēja padalīties ar savām pieredzem. Sākumā likās, ka nebūs forši, jo gribējās braukt mājās, bet tās piecas dienas bija diezgan labi. Varēja parunāt ar cilvēkiem, kas bija citās valstīs un uzzināt, kā viņiem gāja. Tur bija arī itaļi, kas bija Latvijā uz trimestri. Tā nometne ir ļoti vertīga, jo tā palīdzēja ieiet ikdienā un saprast, kā būs atpakaļ atgriežoties.
Kāda bija atgriešanās?
Sākumā bija dīvani, jo tu saproti visu, ko tev visapkārt runāja. Ne visi jautāja, kā tev gāja. Es gribēju par to runāt, bet negribēju apgrūtināt cilvēkus, runājot tikai par sevi. Mājās atgriezties bija ļoti forši, sajusties, ka esmu gaidīta. Skolā sākumā bija bišķiņ dīvaini. Ar draugiem man attiecības nepasliktinājās, bet bija dīvaini būt atpakaļ.
Ko tu ietektu kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Sākumā nebūs tik viegli kā liekas. Pēc tam būs vieglāk un tu sapratīsi, ka tev tur patīk, un ka nevajag salīdzināt, savu dzīvi Latvijā un apmaiņā. Ja salīdzina, tad neiegūst to pieredzi. Man liekas, vajag vienkārši dzīvot tajā momentā un izbaudīt katru mirkli.
