Evita un Teodors savu māju durvis atvēra jaunietim no Itālijas –Geremia, kurš uz gadu kļuva par viņu ģimenes daļu. Šis laiks atnesis gan jaunus izaicinājumus, gan daudz prieka un vērtīgu atziņu. Sarunā viņi dalās pieredzē par to, kāpēc pieņēma šo lēmumu un ko viesģimenes loma iemācījusi viņiem pašiem.
Kā jūs pieņēmāt lēmumu uzņemt Geremia savā ģimenē?
Mana meita bija izlasījusi e-pastu. Viņa man to pārsūtīja. Un, ja viņa man pārsūta šādu e-pastu, es to izprotu, ka viņu tas interesē. Un tāpēc mēs sākām runāt, ka mēs taču varam paņemt. Un vienkārši bija – kāpēc nē? Bija laikam pieci bērni, kam vēl nebija viesģimeņu. Mēs noskatījāmies visus video. Un teicām: “Ņemam šito čali, šitas baigais enerģiskais. Žipčiks – būs labi.”
Un tad mums bija drīzāk pārdomas, ka brauc uz Latviju trīsdesmit bērni, kuriem ir tik grūti atrast ģimenes. Ka ir tik maz to ģimeņu, kas ir gatavas uzņemt un gūt šo pieredzi. Tas bija arī viens no tiem gala veicinošajiem faktoriem – ja viņam nebūs ģimenes, viņš neatbrauks. Viņam būs vilšanās milzīga, jo viņš gaida nenormāli – mums ir jāņem, lai piepildītu viņa sapni.
Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums no šīs pieredzes?
Es iemācījos, ka, ja bērns grib aizbraukt uz Rīgu, viņš var pats aiziet septiņos uz autobusu, nevis “mammu aizved mani” – ka, ja tu gribi, tu vari braukāt, visu izdarīt. Sākumā viņš ar riteni uz Turaidu brauca, uz Saulkrastiem, bet tad mēs viņu nevarējām iemācīt, ka veste ir jāvelk, kad ir melna nakts.
Tu apzinies to, ka tu vari pielāgoties.
Es domāju, ka ieguvums ir arī pašiem pusaudžiem. Domāju, ka tam pašam Ralfam [viesbrālim] – viņš redz, ka Geremia mācās, daudz mācās, labi mācās un viņš ir arī pats saņēmies mācībās. Nu, ka tas ir forši. Tas varbūt vēl ne īsti strādā, bet es domāju, ka viņiem arī kaut kur tas iesēdīsies, ka, ja tev gribās, tu vari pats saorganizēties, aizbraukt, izdarīt, un mēs jau to visu akceptējam.
Protams, mēs tagad iemācījāmies, ka mums ir jāatskaitās par nedēļas nogales plāniem, jo citreiz ir bijis tā, ka mēs pieceļamies. Kur Geremia? Geremia nav mājās. Viņš 7.30 aizgājis skriet, nevienam nepasakot.
Man jau pa lielam liekas, ka tu neko baigi dzīvē nevari nokavēt. To gadu viņš pavada, gūstot milzu pieredzi un zināšanas.
Vai bija kaut kas, kas pārsteidza jūs no šīs pieredzes?
Man zināmā mērā ir pārsteigums, ka džeks var katru rītu iet dušā un katru rītu mazgāt matus un tos veidot un ņemties.
Man laikam ļoti palicis atmiņā, kā viņš mācījās slēpot – itālis, kurš dzīvo divsimts kilometru no kalnu kūrorta, nav slēpojis mūža. Man liekas, tās tādas nesavienojamas lietas, bet dzīvē mēdz būt dažādi.
Kas ir bijis sarežģītākais līdz šim?
Es domāju, mums ir vispār vienkārši – ja viņš atbrauc tāds, kas nav dzīvē burkānu notīrījis, neko nav darījis virtuvē, tad tagad ar receptēm, ar internetu, ir daudz ko apguvis, kas funkcionē ļoti labi. Pats izdomās, pats gatavos, pats uztaisīs.
Mēs pieņemam viņu, kāds viņš ir, un es domāju, viņš arī mūs ir pieņēmis, kādi mēs esam.
Tādā ziņā mums ir viegli, jo viņu interesē viss. Viņš ir gatavs ņemt visu, ko viņam dod, ko redzēt, ko zināt, ko darīt. Un jā, viņš ar tādu baigo draivu tajā visā metas iekšā. Tad viņš uz basketbolu kaut kad brauca uz Rīgu. Mēs tikko bijām uz hokeju spēlēm. Jebko, ko piedāvā, viņš ņem pretī.
Un kas būtu varbūt lietas, ko jūs ieteiktu ģimenēm, kas grib uzņemt vai baidās uzņemt?
Nebaidīties. Vienkārši darīt. Mēģināt strikti, strikti izrunāt noteikumus. Nevajag baidīties un ka vajag uzdrošināties.
Viens ir izrunāt noteikumus un otrs ir saprast, ka nav tā sava ikdiena jāmaina. Mēs dzīvojam savā ikdienas ritmā, mums ir savas lietas, ko mēs darām, un tomēr viņam ir jāmēģina iekļauties. Protams, mēs arī ņemam vērā, ka arī viņš ir izmests no savas ierastās vides un ierastā visa, un viņam jāmēģina ir iekļauties.