Kāpēc tu izvēlējies doties uz Beļģiju un kāpēc tieši trimestra programmā?
Man likās, ka izvēlēties gada programmu nedaudz par lielu soli. Es biju vēl nedaudz satraukusies. Beļģiju es izvēlējos, jo gribēju mācīties franču valodu. Un Francija likās tāda parasta izvēle – gribi iemācīties franču valodu, brauc uz Franciju, bet man likās, ka jāizvēlas kaut kāda lielāka dažādība. Daudz neko es nezināju par Beļģiju. Likās interesantāka izvēle nekā Francija. Forša Eiropas valsts, kur es varētu mācīties franču valodu.
Kā tev gāja ar valodas apguvi?
Pirms programmas es nedaudz zināju franču valodu, jo biju jau gadu mācījusies skolā, bet tie bija ļoti mazi pamati. Tu sāc to valodu mācīties pa jaunam tad, kad tu esi tajā valstī, kurā viņi to valodu runā. Es teiktu, ka franču valodu Beļģijā iemācījos labāk nekā jebkur citur. Man nebija iespējas runāt angliski – es dzīvoju mazā ciematā, kur skolā angļu valoda vispār netiek izmantota. Viesģimenē, kur bija tikai vecāki, viesvecāki ļoti, ļoti, ļoti minimāli runāja angliski un mēs sarunājāmies tikai franču valodā, tāpēc man tā valoda vienkārši bija jāiemācās.
Mana viesģimene bija ļoti, ļoti priecīga mani satikt, jo mēs bijām jau 2 mēnešus iepriekš sarakstījušies. Viņi bija uztaisījuši plakātiņu, kas joprojām man stāv. Tas bija ļoti, ļoti foršs moments. Viņi gan domāja, ka es uzreiz perfekti runāju franciski – viņi mauc kaut ko un es viņiem “oui, oui.” Bet kopumā tas bija ļoti foršs moments – gan viesmamma, gan viestētis bija ļoti priecīgi mani satikt, un es biju ļoti priecīga viņus redzēt.
Kā gāja skolā?
Es atceros, pirmā dienas skola bija viena no baisākajām manā mūžā. Man likās, ka es neizturēšu. Zin kā, tu aizej uz skolu, kur tev ir apkārt simtiem bērnu un jauniešu, kas lej tev pilnas ausis valodā, kuru tu nesaproti, un tev ir jāiejūtas, un jāatrod sava vieta un tas sākumā šķiet neiespējami grūti. Man bija sākumā ļoti, ļoti grūti. Es nevarēju atrast savu vietu, savus cilvēkus. Ja tu nezini to valodu, tu vienkāršu jūties kā citplanētietis.
Jau pēc kāda laika, kad es labāk valodu sapratu, tad arī iejutos un vairāk izbaudīju pašus mācību priekšmetus. Skola bija maza ciema skola, bet skolotāji bija ļoti atsaucīgi, pat, ja viņi nerunāja ar mani angļu valodā. Es atceros, ka pēdējais darbs, kas man bija jādara – jāizvēlas franču repa dziesma un jāanalizē visas metaforas un citi mākslinieciskie elementi un jāprezentē klases priekšā. Man tas palicis atmiņā, kā vislielākais sasniegums, jo man bija jālasa tā dziesmā klases priekšā, jāstāsta par visām metaforām, ko es esmu tur atradusi. Un domāju “wow, es sāku vairāk iedziļināties tajā valodas nozīmē.”
Vai tu esi pārņēmusi kaut ko no beļģu kultūras?
Godīgi sakot, laikam, nē. Man patika Beļģija, man patika man pieredze un es esmu arī pēc tam atgriezusies un satikusi savu viesģimeni, bet es tomēr sapratu, ka visas vietas un visas kultūras nevar būt tavējās.
Es domāju, ka vispār aizbraucot jebkur apmaiņa, vai ceļojot tu daudz labāk saproti, no kuras vietas tu nāc, un kādas ir atšķirības. Tas ir ļoti interesanti redzēt kultūru, kur cilvēki ir daudz atvērtāki un balstās vairāk uz grupveida aktivitātēm. Laiks Beļģijā man parādīja, ka es nepavadu pietiekami daudz laika ar savu ģimenei.
Vai kaut kas kaitināja, kad atgriezies mājās?
Es gribēju dalīties ar savu pieredzi, bet sapratu, ka citi tāpat nesapratīs, kam es gāju cauri. Tad es gribēju pastāstīt par kādu dienu, kad man bija grūti sēdēt reliģijas stundā. Viņiem tas bija tāds kā stāsts. Tu esi kaut ko jaunu pieredzējis, un tev ir lielāks arsenāls multikulturalās situācijās un citiem tā nav. It īpaši tiem, kas nav daudz ceļojuši vai nav bijuši apmaiņas programmās. Varbūt kaut kas tāds arī mani reizēm nokaitināja.
Ko tu ieteiktu citiem?
Brauciet! Esiet atvērti visam, un mēģiniet teikt jā visām pieredzēm, kas nāk apmaiņas gadā. Pat, ja tas liekas jauns un no tā ir bail, dodieties uz priekšu un ņemiet visas iespējas, ko jums tas dod. Tas ir moments, kad izmēģināt kaut ko jaunu. Tu vari būt jauns cilvēks un darīt visu jaunu. Nekaunēties no sevis. Nevajag baidīties no tās pieredzes. Ir vienkārši jādara.
Manuprāt, tas ir svarīgs moments dzīves gājumā – būt jaunam un aizbraukt vienam pašam kaut kur padzīvot ar svešiem cilvēkiem. Tas daudz ko iemāca par sevi. Es domāju, tas, ka tu iemācies jaunu kultūru, iepazīsti jaunus cilvēkus tas ir lieliski, bet galvenais tas ir savai izaugsmei. Es noteikti zinu, ko es esmu no tā ieguvusi. Joprojām ir lietas, ko es cenšos kultivēt, kā piemēram valodu.
Man ir milzīgs prieks arī par organizāciju, ar kuru es braucu, un kas mani iesaistīja brīvprātīgajā darbā. Es biju šogad brīvprātīgā Parīzes olimpiskajās spēlēs. Tulkoju visu olimpiskajās spēlēs mūsu atlētiem, un tas ir iespaidā no programmas, es iemācījos franču valodu un biju starp internacionāliem cilvēkiem. Tu paliec daudz plašāks cilvēks, un tas noteikti palīdz dzīvē. Ja tu pēc tam gribi mācīties ārzemēs, tev jau ir neliels ieskats tajā dzīvē, kā tas ir būt kaut kur citur. Tie, kam ir tāda iespēja, es vienmēr esmu priecīga par cilvēkiem, kas tā dara.