Vai tu zināji vācu valodu jau pirms programmas?
Es mācījos to skolā 5 gadus. Teikt, ka man bija tā valoda, es nevaru. Es varēju pateikt “sveiki,” “mani sauc,” un “es esmu no Latvijas.” Ar to manas zināšanas arī beidzās. Man bija paši paši pamati, es varēju izķert vārdus no teikumiem, lai kaut ko saprastu, bet ar valodu bija grūti sākumā.
Es sapratu visu ļoti labi jau pirmajos trīs mēnešos, bet man bija grūtības atbildēt un strukturēt teikumus, jo vācu valoda ir galīgi atšķirīga no latviešu valodas vai krievu vai angļu, kuras man ir diez gan labā līmenī. Tāpēc bija grūti strukturēt domas, lai tas pēc kaut kā izklausās. Pēc pus gada es varēju teikt, ka es varu runāt un es varu uzturēt sarunu, lai tā turpinātos un neatbildēt tikai “jā”vai “nē” uz visiem jautājumiem.
Kā tu juties pašā sākumā, tikko ierodoties Vācijā?
Īstenībā es jutos salīdzinoši labi ģimenē. Man ģimene bija ļoti līdzīga manai īstai ģimenei pēc ikdienas lietām, pieradumiem, noteikumiem, svinībām, tāpēc man bija ļoti viegli iejusties. Bija grūti iziet no savas komforta zonas tieši publikā, skolā. Ar citiem apmaiņas skolēniem nebija tik grūti, tur es iejutos ļoti viegli. Pašā valstī jutos ļoti labi, jo tur nav tik daudz atšķirību. Tā valsts nav tik tālu. Protams, ir atšķirības, bet skatoties virspusēji, nebija nekādu lielu šķēršļu.
Kādā valodā ar tevi runāja apkārtējie?
Neviens nespieda uz vācu valodu. Arī beigās. Tikai mana vācu valodas skolotāja. Klasesbiedri skatījās, ka es pati labāk jutos – vai es runāju angliski vai vāciski, bet sakumā vienmēr bija angliski, un tad pēc pus gada es lēnām sāku runāt ar viņiem vāciski. Tad viņi arī sāka runāt ar mani un atbildēt vāciski.
Bija tādi gadījumi, ka pārgāja uz angļu valodu, un man tas ļoti besīja ārā, jo bija jau gada beigas, es jau normāli strukturēju teikumus. Un ar mani sāk runāt angliski, kad es ar viņiem runāju vāciski. Bija ļoti stulbs moments. Man tas ļoti nepatika, bet bija ļoti dažādi cilvēki – ir daži, kas to uztver kā mācīšanos, tāpēc viņi grib mācīties kopā ar tevi, bet ir tādi, kas vienkārši negrib iesaistīties, tāpēc uzreiz runā angliski.
Vai pārņēmi kaut ko no viņu kultūras?
Iespējams, bet tā kā es esmu atpakaļ Latvijā un tas nav pieņemts te, piemēram, sasveicināšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem, tas nav normalizēts Latvijā, bet Vācijā es to darīju, kaut gan tas bija ļoti nepierasti, jo introvertā Latvijā kāpēc gan es ko tādu darītu un sveicinātos ar kādu. Man liekas es sāku ēst vairāk vairāk ēdienu – man atvērās lielāka dažādība. Ir tāda lieta kā käsespätzle – makaronu bumbiņas ar sieru. Ļoti garšīgi. Vai arī bretzel – tas virtulis dīvainais. Vai baltā desa ar speķi. Viņiem ir kaut kāds īpašs speķis. Ļoti garšīgi.
Ko ieteiktu kādam, kas plāno doties uz Vāciju?
Esiet atvērti, jo vācieši, tāpat kā mēs, var būt ļoti introverti, bet ir jāatveras viņiem, lai viņi atvērtos tev. Ja tu neiesi viņiem pretī, viņi tā arī paliks sava mazajā burbulītī un tur ari sēdēs visu tavu apmaiņas gadu. Tāpēc nav jābaidās, ej viņiem pretī, ej viņus kaitināt, runā, runā. Mēģini iesaistīties, lai varētu iesaistīties arī ārpusskolas aktivitātēs, lai ir ko darīt, lai tu nesēdi mājās. Es dažas nedēļas pasēdēju mājas, un tiešām nebija forši. Tāpēc ejiet ārā. No savas komforta zonas it īpaši.
Ir ļoti bailīgi sākumā. Bet ir jāatveras, jāiziet no savas komforta zonas. Tas ir grūti, tas ir nereāli grūti, bet tā iespēja, kas tev dota, ir neaprakstāma. Tas paliek uz visu dzīvi, tev nepazudīs šīs atmiņas nekur. Tas atver pavisam citādu pasauli. Es esmu ieguvusi ļoti daudz no šī gada – ne tikai pieredzes ziņā. Man ir kontakti no visas pasaules – es varu jebkur aizbraukt un man tur būs cilvēks, ar kuru satikties.
