“Pirms programmas man likās, ka es jau nevarēšu, es jūtos neērti, nevaru iejusties. Tad tagad – es varēšu. Es zinu, ka es varēšu. Jebkur, kur mani iemetīs, es varēšu atrast savu vietiņu.”
Kādas bija sajūtas, kad pirmo reizi ieradies viesģimenē?
Pirmās vakariņas bija kaut kas ļoti īpašs, jo viss ir jauns, jaunas ēšanas paražas, kā viņi sēž pie galda, kā noliek šķīvjus. Latvijā maltītei ir viens šķīvis, mēs liekam, apēdam, tas ir viss. Tur ir uzkodas, pamatēdiens, varbūt, otrais ēdiens un vēl saldais. Katram ēdienam ir savs šķīvis, lai varētu mainīt. Sākumā domāju, ka uzlieku sev ēdienu, paēdu un viss, tās ir vakariņas. Bet nē, re, kur ir vēl un vēl.
Es dziedāju korī – tas gan bija senioru koris, jo atšķirībā no Latvijas Itālijā nav izplatīta koru kultūra – man vispār paveicās, ka manā pilsētiņā tāds bija, protams, amatieru, bet tas bija pensionāru koris. Kad es zvanīju uz mājām un to stāstīju, visi man teica – ko tu ar pensionāriem tur iesi un dziedāsi? Bet es vienkārši gribēju dziedāt! Un beigās viņi visi tik jauki – viņi man palīdzeja un rādīja notis. Un man patīk, ka pus koris nelasa un nezina notis. Viņi vienkārši dzied no sirds. Viņi muzicē. Man tas parādīja, ka var dziedāt citādi.
Vai tu iemācīji itāļiem kaut ko no Latvijas kultūras?
Es viņiem auksto zupu mēģināju uzmeistarot, lai gan es to par auksto zupu nenosauktu, bet viņiem pārsteidzošā kārtā garšoja. Viņiem īsti nebija tāda kefīra un marinētu biešu viņiem nav. Varbūt ja padomā praktiskāk – viņi brīžiem ir ļoti emocionāli, un man vairāk praktiska pieeja, nu, kā praktiskais latvietis. Un es ar tādu praktisko pieeju gāju un darīju un tas varbūt kaut kā palīdzēja arī pārējiem redzēt, ka nav jau grūti, tikai jāiet darīt.
Kāda ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas gada?
Visi mazie ceļojumi. Mēs kopā ar ģimeni daudz kur ceļojām. Mēs bijām Toskānā pie ģimenes draugiem. Ziemassvētkus mēs nepavadījām mājās, bet gan braucām uz Vīni. Un pavisam nejauši mana draudzene no Latvijas tajā pašā laikā arī bija Vīnē. Mēs varējām satikties un tas bija ļoti emocionāli un skaisti. Man patika, ka mēs nepalikām mājās, jo tas būtu skaisti, bet es nebūtu īsti savās mājās. Bet tā kā mēs aizbraucām kaut kur prom, tad tas izsita no sliedēm, un es nedomāju par savām īstajām mājām.
Vai bija kaut kas, kas tevi pārsteidza, atgriežoties Latvijā?
Itāļi ļoti daudz tiekas ārpus mājām – viņi nesēž mājās, un arī brīvdienās viņi iet pavadīt laiku ar draugiem. Visi ir ļoti aktīvi. Latvijā tā ir plānošana. Tad, kad es atbraucu atpakaļ no apmaiņas, sākumā pirmās nedēļās visi gatavi satikties, un tagad ir tāds klusums. Man pietrūkst šī socializēšanās. Man liekas, ka mēs neatvēlam tik daudz laika un neprioritizējam sociālo dzīvi tik daudz, cik viņi to dara.
Ko tu ieteiktu kādam, kad plāno doties apmaiņā?
Braukt. Ja ir šaubas, ir jābrauc. Tā ir labākā lieta, labākais gads manā mūžā, labākais piedzīvojums. Un ja brauc, braukt ar atvērtu prātu, jo mēs jau paši sevi ierobežojam un uzliekam stereotipus vai standartus. Vai kaut kādas ekspektācijas. Tas nepalīdz, jo nekad nebūs tā, kā tu sagaidi, līdz ar to vienkārši atvērtu prātu, ar pozitīvu skatījumu braukt. Jo es gribu iemācīties kaut ko. Nevis, ka man vajag, lai viņi man kaut ko dod, ka es sagaidu, ka mani izklaidēs tagad. Bet, ka tu brauc un tu mācies, tu vēro, integrējies viņu vidē. Jo tikai tad tu tiec pieņemts.
