Kad Beatrise devās apmaiņas programmā uz Franciju, viņai franču valoda bija pavisam sveša pasaule. Tomēr tas viņu neatturēja – viņa runāja, mēģināja un mācījās. Šajā stāstā Beatrise dalās savā pieredzē par valodas apguvi, kultūras atšķirībām un ikdienu viesģimenē. Kā viņai gāja ar pirmo “Kāruma” sieriņa eksperimentu franču virtuvē? Kā viņa jutās, būdama viesģimenē? Un ko viņa ieteiktu kādam, kurš plāno doties līdzīgā pieredzē? Beatrises pieredze ir atgādinājums – viss sākas ar drosmi runāt un vēlmi mēģināt.
Es visu laiku runāju, runāju, es nebeidzu runāt, jo es tik ļoti gribēju iemācīties to valodu, pat ja es runāju pilnīgu bezsakaru. Jo vairāk es runāju, jo vairāk man bija iespējas progresēt valodā. Es esmu ļoti priecīga par savu progresu, jo aizbraucot man fraču valoda bija pavisam svešs koncepts.
Kādi tev bija stereotipi par Franciju pirms došanās programmā?
Es biju domājusi, ka tādās valstīs, kā Francija, ar lielāku politisko varu, viņi vairāk domā labi par savu valsti – ka pie viņiem ir labi, bet man pateica, ka nē. Viņi tāpat kā mēs Latvijā. Bet vēl tas, ka viņi ļoti, ļoti izteikti izsaka to, ka viņi ir noguruši. Pirmā frāze, ko es iemācījos, bija “Je suis fatigué” jeb es esmu noguris.
Kā tev pietrūka no Latvijas?
Man pietrūka manas vienkāršās dzīves bez valodas barjeras, kad var iet un runāt savu valodu, kad nav kārtīgi jāpiedomā. Tur man bija situācijas, kad bija nesaprašanās valodas dēļ, kad es kaut ko saku, bet saprot kaut ko citu. Ja viņi ļoti aktīvi kratīja galvu, tad es vienkārši cerēju, ka viņi mani saprot. Vai ja viņi palika dusmīgi, tad es domāju – ak dievs, ko es tikko pateicu.
Ko tu iemācīji savai viesģimenei no latviešu kultūras?
Es viņiem liku latviešu mūziku, pastāstīju, cik mums ir svarīgi ir Jāņi. Vēl es viņiem iemācīju taisīt “Kāruma” sieriņus. Mēs atradām vienā milzīgā lielveikalā vienīgo paciņu biezpiena, kas pat nebija biezpiens. Tad pielikām klāt sieru, mazliet cukura, sveista. Un pārlejām pāri šokolādi. Ielikām ledusskapī. Un tas bija it kā “Kāruma” sieriņš. Viņiem tā garšoja! Pēc tam mēs likām visādus riekstus klāt, sēkliņas. Un viņiem ļoti, ļoti garšoja.
Kas šajā pieredzē tev likās visgrūtākais?
Bija grūti apzināties, ka esmu kāda mājās kā viesis. Lai vai cik atvērti un pretīmnākoši viņi būtu, viņi nekad nebūs mana ģimene pēc asinīm. Vienmēr, kad es kaut ko lietoju, es vienmēr domāju – tikai nelieto pārak daudz, nejūties pārāk ērti. Vienreiz man izlija kafija uz galdauta, un es tā uztraucos. Tas bija sarežģītākais – mēģināt atrast savu vietu, kas nepārsniedz limitus, bet joprojām justies ērti un savā drošajā vietā.
Kā tevi uzņēma klasē?
Kad mēs ēdām, mani klasesbiedri mani aicināja pie sava galda. Tas bija laiks, kad es tiešām varēju socializēties ar viņiem. Tie, kas prata angliski, ar tiem bija tik interesanti, ar pārējiem bija mazliet sarežģītāk, bet pat nerunājot vienā valodā, mēs izveidojām draudzības.
Es gaju ar domu, ka šajā klasē es esmu tikai uz 3 mēnešiem, un ja kaut kas būtu slikti, man tos cilvēkus vairs nebūs jāredz. Tāpēc es gāju, un runāju. Joprojām es turpinu runāt ar tiem cilvēkiem. Pat vairāk nekā, kad es biju apmaiņā.
Vai pārņēma kaut ko no franču kultūras?
Vairāk to gatavošanas aspektu. Ja man ir maltīte, tad man ir maltīte. Iepriekš man bija vienalga – es varēju apēst jebko. Es iemācījos vairāk izbaudīt dienas gaitu. Tas ir pretstats Latvijai – nevis aiziet 10 minūtēs paēst, bet tiešām izbaudīt un atrast veidu, kā to padarīt baudāmu, nevis vienkārši darīt, darīt, darīt, tāpēc, ka tas bija dienas gaitā ielikts. Var arī vienkārši izbaudīt dienas gaitu un katru dienu izdarīt citādāk.
Kāda bija tava atgriešanās?
Es uztraucos, vai viss būs labi skolā, kad es atgriezīšos. Tas man radīja bažas, bet es joprojām esmu laimīga būt atpakaļ. Es nevarētu iedomāties labāku iznākumu, es esmu tik priecīga, ka esmu savās mājās, ar saviem cilvēkiem. Es esmu ļoti, ļoti priecīga būt atpakaļ mājās.
Kāds būtu tavs ieteikums kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Pirmkārt, es iesaku pirms programmas apgūt kaut kādu pamatu valodai. Tas pilnībā maina to, cik ļoti tu varēsi izbaudīt pieredzi. Otrkārt, ej un izmēģini pilnīgi visu. Ja iznāks labi, tad tu vari turpināt. Ja viss noies greizi, tu tos cilvēkus vari nemūžam vairs neredzēt. Tas ir brīdis, kad tu vari izmēģināt lietas, ko tu esi pārak kautrīgs darīt savā valstī. Vienalga! Ja man likās, ka kāds bija ļoti foršs cilvēks, es gāju un runāju. Pat ja man nebija valodas. Kas ir sliktākais, kas var notikt? Viņs pateiks – ej prom? Super, es viņu nekad vairs neredzēšu! Es domāju, ka tas ir visforšākais, ko no tās pieredzes iegūt. Tas, ka tu esi atsevišķā paralēlā pasaulē, kur tu vari vienkārši iet, mēģināt un pieredzēt.