“Kad man bija iespēja doties apmaiņas programmā, mani vecāki nobijās, un es paliku mājās,” saka Egija, atceroties savu bērnību. Šodien viņa ir mamma, kura, neraugoties uz savām bailēm, ļāva meitai doties uz Dienvidkoreju un piedzīvot neaizmirstamu pieredzi.
Viss nāca no viņas pašas. Mēs runājām, ka ir tāds variants, bet viņa tā ļoti uzmanīgi visu stāstīja. Es viņai uzticējos, jo viņa pati ir diezgan bailīga, un tādās avantūrās ļoti reti iesaistās, bet es biju pilnība pārliecināta, ka viņai būs okei.
Vai nebija bail laist bērnu tik tālu prom?
Tad, kad es pirms daudziem gadiem mācījos 6. klasē, tad sākās apmaiņas programmas Latvijā un pabeidzot 6. klasi, bija zaļā gaisma no maniem vecākiem braukt uz Ameriku kopā ar brāli. Bet mēnesi pirms mums būtu bijis jālido, man vecāki nobijās.
Es biju ļoti apvainojusies, un sapratu – ja man būs bērni kādreiz, tad es noteikti izglītībā ar visiem 100 būšu iekšā, un ja viņai bija tāda iespēja, tad kāpēc nē. Protams, ka bija bailīgi, bet tas vispār nestāv klāt bērna ieguldījumā un viņas attīstībā.
Protams, ka es biju nedroša un man bija bail, bet es vienmēr sevi nomierināju, ka ja es tagad sēdēšu mājās un trīcēšu, tad priekš kam es viņu tur laidu? Sevi es nomierināju tā, ka es viņai pilnībā uzticos, un es zinu, ka viņa vienmēr ļoti izvērtēs visus par un pret.
Tad, kad viņa brauca prom, es viņai teicu, ka man vienalga, kā, bet es būšu pie tevis dienas laikā, ja vajadzēs, pacelšu augšā visu.
Vai jūs uzturējāt komunikāciju ar Keitu, kamēr viņa bija prom?
Protams! Tā bija 1 reize dienā sazvanījāmies, obligāti sarakstījāmies no rīta un vakarā. Ar māsu protams komunicēja vairāk. Tā saikne viennozīmīgi bija. Bija videozvani, bija bildes – ko ēda, ko dzēra, kad pumpas izmetās, kādu kosmētiku nopirkusi. Savedusi jau arī vis kaut ko mammai no kosmētikas.
Vai bija drošības sajūta?
Nē. Nē. Protams, kā jebkurai mammai, ja es bērnu nevaru dabūt uzreiz, tad protams, ka nē. Nedēļas beigās vienmēr bija jautājumi: “Ko darīji kopā ar viesģimeni? Vai viņi labi izturas?
Katrs jaunietis nāk no savas ģimenes, no citas valsts, katram ir savi likumi, sava domāšana. Vēl joprojām mēs runājam par to Koreju, un viņa man apstāsta tās lietas, ko es neesmu dzirdējusi.
Ko jūs par sevi iemācījāties, kamēr viņa bija prom?
Pacietību esmu iemācījusies vairāk. Nesprāgt. Uz lietām mazliet brīvāk sāku skatīties. Arī uzticēties. Mums ir tik tuvas attiecības – es novēlu jebkurai mammai tādas attiecības ar meitu. Tā ir pilnīga drošība par to, ka es esmu izdarījusi visu kā mamma, ko vien es varēju izdarīt.
Karlīna arī man vairāk stāstīja. Kad viņas abas divatā, viņas ļoti uzticas viena otrai, un es mazāk zinu. Savukārt man bija tas laiks ar otru meitu pabūt kopā, un viņu dziļāk iepazīt viņas pārejas vecumā.
Es nekad neesmu ierobežojusi meitas nekur, jo kad es augu, tad kā mamma apģērbs, tā nedēļu skolā jānostaigā. Tev norādīja ko ēst, kādos pulciņos ir jāiet un man gribējās prom no tās ģimenes. Es viņas nekur neierobežoju – dariet visu pēc savas sirdsapziņas.
Kimchi – viņu nacionālais marinētais dārzenis – kā mums omīšu marinētie gurķi gadiem stāv, tā viņiem kimchi stāv. Visas garšvielas. Kad tiekamies, vienmēr ieejam Āzijas veikaliņos. Mums jau ir plāns, ka mums pašiem vajadzētu savu Āzijas veikaliņu. Keitai jau būs kontakti Korejā, un taisīsim vis kaut ko. Aizvedīsim visas manas receptes uz Koreju, un atvērsim Latvijas restorānu tur.
Kādas bija sajūtas, kad viņa atgriezās uz Latviju?
2 nedēļas bija tāds gaidīšanas laiks. Tāds pats gaidīšanas laiks, kā kad es ar viņām staigāju stāvoklī. Kad viņai bija pēdējais vakars, mēs vēl sazvanījāmies. Man bija šausmīgs uztraukums – nedod dievs viņa aizgulēsies, kaut kas notiks starp lidojumiem.
Tajā dienā man likās, ka laiks ir apstājies. Mēs redzam, ka viņa ir ielidojusi. Nenāk un nenāk. Tad jau bija tā, ka Karlīna bija stresā, parunāt nevarēja. Keita nāk, un es nesaprotu, ka tas ir mans bērns. Viņa bija tik ļoti izmainījusies. Karlīna vienīgā atpazina, un tad spiedziens pa visu lidostu “Keita!!!” Karlīna histēriski raudāja, Keita smējās, viņa vēl ilgi nevarēja saprast, ka viņa ir mājās. Visi bija šausmīgi emocionāli, bet ļoti, ļoti laimīgi. Mēs no tā, protams, neuztaisījām nekādu pompozo pasākumu, tā vienkārši bijām laimīgi, jo viņa bija sveika un vesela mājās. Un beidzot mājās.
Ko jūs ieteiktu tiem, kas plāno bērnus sūtīt apmaiņā?
Es uzreiz viennozīmīgi varu teikt, ja ir iespēja, nebaidīties. Tas ir ieguldījums bērnu nākotnē. Jūs esat radījuši sev līdzīgu cilvēku, bet ļaujiet viņam pašam izvēlēties, un jo vairāk jūs laidīsiet to jaunieti ārpus sevis, dodiet iespēju jaunietim kļūdīties. Bērnam ir jāzina, ka viņš var atnākt pie mammas un tēta un pateikt “bļāviens, es kļūdījos, ko man darīt?” Tev ir jāmāk kā vecākam viņu atbalstīt, pateikt, ka mēs esam blakus, mēs tevi atbalstīsim, nebaidies no kļūdām. Un tikai tā izaug labas personas, labi cilvēki.