Elīna jau sen sapņoja doties tālāk par Eiropu — uz vietu, kuru līdz šim bija iepazinusi tikai caur filmām un sociālajiem tīkliem. Tā kā angļu valoda viņai bija vispazīstamākā, izvēle par galamērķi bija skaidra: Amerikas Savienotās Valstis.

Viņu vilināja doma redzēt ar savām acīm to, ko tik bieži rāda ekrānos — skolas ar skapīšiem gar gaiteņiem, krāsainas futbola spēles un skolēnu sacensības, kur viss šķiet gluži kā filmā.

Kādas bija sajūtas, lidojot uz Ameriku?

Tad, kad es jau iesēdos lidmašīna uz Ameriku, es dzirdēju, ka apkārt cilvēki runā ankliski. Tādā pārspīlētā angļu valodā, ka amerikāņi runā. Viņi apsēžas un jau sāk sarunāties. Tas bija pirmais brīdis, kad es sapratu, ka šsī ir Amerika un es tiešām tur dodos.

Kads bija pats sākums, kad tu satiki savu viesģimeni?

Pirmo mēnesi es šausmīgi daudz runāju. Man liekas, viņi domāja, ka es esmu ļoti runātīga un pēc tam es vairs nevarēju tik daudz runāt, jo es atslābu. Man prasīja: “Kāpēc tu nerunā?” Un es vienkārši pasaku: “Man vairs nav ko teikt”. Viņi šokā, ka es kaut ko tādu pateicu!

Amerikā visi ir īsāki un es jutos šausmīgi. Mans viestētis teica – es domāju, ka tu būsi īsāka. Arī skolā visi mani draugi bija daudz īsāki, tas ir tik dīvaini! Tad es sapratu, ka draugus, ko es Latvijā saucu par īsiem, vispār nav īsi!

Kāda bija tava viesģimene?

Mana viesmamma ir lietuviete, kas visu dzīvi dzīvo Amerikā. Ik pa brīdim mēs kopā uztaisījām kādu ēdienu. Kad tuvojās vasara, es viņai teicu, ka es ļoti gribu auksto zupu. Viņa man atbildēja: “jā, aukstā zupa. Man tā tik ļoti garšo, bet es nevaru to taisīt, jo neviens cits to neēd.” Tā es dabūju savu auksto zupu. Ziemassvētkos mēs aizbraucām uz lietuviešu ballīti.  Es ieeju iekšā un visi cilvēki ir gari! Man tāds – vot šis ir tas, ko nozīmē baltijas cilvēki!

Kas bija vislielākais kultūršoks?

Kas mani ļoti nošokēja, bija pirmā diena skola. Noskan pirmais zvans. Visi pieceļas kājās, noliek roku sev pie sirds, pagriežas pret ASV karogu (ASV karogi ir visur) un noskaita Pledge of Allegiance. Es nekad tādu neesmu dzirdējusi un nesapratu, kas notiek. Pēc tam tas notika katru dienu, katru rītu.

Tad es aizgāju uz Amerikas restorānu, tur bija glāzes pilnas ar ledu un free refill uz visiem dzērieniem, un plastmasas salmiņu iekšā! Es aizeju uz veikalu. Tur ir mazie plastmasas maisiņi, kas neko nemaksā un tad iet pa ielu ar miljons maisiņu. Es domāju – ak dievs, cik daudz aiziet vējā! Man tas eiropieša domāšanas veids, kad tu domā, kā pareizāk to plastmasu izmest, lai pasaulē būtu mazāk piesārņojuma.

Kā tev pietrūkst no Amerikas skolas?

Ka viņi vieglāk uztvēra skolu. Skolotāji bija arī jaukāki, viņiem vairāk interesēja, kā tu kā persona izaudz, un ko tu dari. Ja tu izdari labu darbu, tad viņi tevi komplementē un pasaka, ka tu izdari labu darbu. Tu ej gaitenī, satiec skolotaju, viņi tev pasaka “tev šodien ir ļoti skaists džemperis”. Latvijā tā nekad nebūs!

Pirmajās divās nedēļās Amerikā es saņemu vairāk komplimentu, nekā visā dzīvē Latvijā. Koplimentu ir tik viegli iedot! Man liekas, tā ir viena lieta, ko Latvijai būtu no Amerikas jāpaņem – paslavēt labo darbu.

Kas no šīs pieredzes tev likās visgrūtākais?

Brīvība! Es domāju tas, ka viss atrodas ļoti tālu. Publiskais transports neeksistē. Vienmēr ir kādam jāprasa tevi aizvest, jo tu nevari nekur aizdoties viens pats. Man tik ļoti pietrūka aiziet uz veikalu vienai pašai un tur vienkārši pabūt mierīgi savā nodabā un aiziet pašai mājās. Tas nebija iespējams.

Es atbraucu uz Latviju, iesēdos vilcienā, un ak, dievs, cik es priecīga biju! Uz Rīgu ir tik viegli aizbraukt – 100 reizes vieglāk nekā Amerikā uz veikalu tikt. Tur bija mazliet sajūta, ka esi iesprūdis.

Kādas ir sajūtas, ka tu esi no citiem nezināmas valsts?

AFS tikšanās reizēs ar citiem skolēniem puse bija vācieši. Viņi visi runā vāciski. Citi runāja savās valodās. Un es esmu no Latvijas viena. Tad bija tā, ka gribētos, ka ir vēl kāds no Latvijas, bet tāpat es atradu savus draugus.

Publiskās vietās nebija bail pa telefonu runāt maksimāli skaļi latviešu valodā, jo tu zini, ka neviens neko nesaprot. Ja es būtu no Vācijas vai Francija, tad ir sajūta, ka kāds gadīsies.

Ko tu nosauktu par savu vislielāko ieguvumu?

Es noteikti esmu atvērtāka. Tagad es saprotu, ka tas mani mainīja – es esmu atvērtāka, es vairāk komplimentēju. Man vieglāk parunāt ar jauniem cilvēkiem. Es esmu mainījusies, jo agrāk es būtu bijusi tā klusā, kas nerunā. Bet tagad, ja es redzu, ka neviens nerunā, tad es sākšu runāt. Es daudz brīvak jūtos gan skolā, gan vispār pa dzīvi.

Es sapratu, ka Latvijā ir ļoti labi, ka ir publiskais transports. Latvijā nekas nav pārspīlēti. Es vienkārši izeju uz ielas un man nevajag smaidīt. Man nav jāpiedomā par savu sejas izteiksmi. Es sapratu – jā, šī ir mana valsts un es šeit dzīvoju. Man Latvija patika arī pirms tam, bet tagad patīk vēl vairāk.