Šis stāsts ir par drosmi doties nezināmajā – uz Beļģiju, lai apgūtu franču valodu un iepazītu jaunu kultūru. No pirmās dienas viesģimenē ar lielo datoru čemodānā līdz sirsnīgai draudzībai ar viesmāsu un kultūršokiem, kas lika paskatīties uz pasauli citām acīm.
Kāpēc tu izvēlējies doties uz Beļģiju?
Skolā mēs jau no pirmās klases mācījāmies franču valodu. 10. klases sakumā es sapratu, ka es franču valodā runāt nemāku. Man likās, ka būtu diezgan bēdīgi pabeigt skolu, ne vārda nerunājot franciski. Izdomāju, ka es varētu aizbraukt kaut kur, kur runā franču valodā.
Vai franču valoda Beļģijā atšķiras no Francijas franču valodas?
Jā, atšķiras. Nebija tā, ka tu nesaprastu, bet Beļģijā cilvēki daudz mīļāk pret tevi izturas. Francūžiem ir tāda attieksme, ka viņi ne pārāk tevi pieņem, jo tu nerunā franciski. Beļģijā es aizbraucu, kaut ko jau runāju franciski un cilvēki man ļoti palīdzēja.
Uz Beļģiju mani veda vecāki ar mašīnu, jo man bija diezgan daudz mantu, un es mācījos programmēt, un man patika videospēles, tāpēc man bija lielais dators, ko es lidmašīnā nekad nebūtu aizvedusi. Tad vecāki mani veda ar visu manu lielo datoru un čemodāniem.
Mēs visi kopā apsēdāmies pie galda, ēdām, vēl bija interesanti, ka mans tētis nerunā angļu valodā, un viņi visi centās kaut kā komunicēt. Tur gāja 3 valodas paralēli.
Kāda bija tava viesģimene?
Man ļoti paveicās ar manu viesģimeni. Es esmu liels videospēļu fans, man patīk lasīt, man patīk komiksi, man patīk mūzika. Mans viestēvs spēlēja bungas, viņam ofisā stāvēja spēļu automāts ar visādām videospēlēm. Viņš pats rakstīja grāmatas, mamma bija māksliniece, žurnālrakstus rakstīja, reklāmām ierakstīja balsi. Jaunākā viesmāsa daudz zīmēja, viņai patika mūzika. Vienu brīdi mums bija ģimenes grupa uztaisīta, kur mēs spēlējām mūzikas instrumentus katrs savu un visi kopā.
Kā tev gāja skolā?
Man kā latvietim ļoti patīk sava vieta, sava telpa un viņi visi ļoti, ļoti gribēja ar mani draudzēties, bet es turējos. Uz beigām jau bija labāk, bet sākumā es biju ļoti nepārliecināta par to, kā es runāju, jo man likās, ka viņi varētu smieties par
Skolā, kurā es mācījos, bija daudz cilvēku, kas bija imigrējuši uz Beļģiju. Tas man ļoti palīdzēja, jo es jutu, ka ir daudz dažādu tautu cilvēku, ar kuriem vismaz valodas līmenī esam līdzīgi un tad ir vieglāk augt kopā, jo tev nav bail pieļaut kļūdas, tev nav bail mēģināt, jo tu zini, ka viņi ir tajā pašā laivā, un pat, ja tu salaidīsi visu grīstē, viņi tāpat tevi sapratīs no diviem vārdiem.
Kas bija tavs lielākais kultūršoks?
Viens no maniem lielākiem kultūršokiem bija tas, ka viņi dod buču uz vaiga. Katru reizi, kad tu ieraugi cilvēku, pat ja tu viņu nepazīsti. Es esmu bijusi dažos tusiņos un nāk iekšā meitenes, džeki un visi dod buču. Un tu tā: “paga, paga. Es tā nekad neesmu darījis”. Tas bija viens, pie kā man bija jāpierod. Beigās, kad es atbraucu uz Latviju, man likās dīvaini, ka neviens tā nedara, jo man liekas tas ir tāds labs veids, kā atraisīties.
Kas likās visgrūtākais?
Visgrūtākais droši vien pats sākums un pirmie divi mēneši. Un, ja es brauktu vēlreiz, es noteikti darītu lietas citādāk, jo es biju iedomājusies savā galvā, ka es esmu ārzemnieks, nevienam īsti neinteresē, es labāk nemēģināšu nekur sevi iesaistīt un ielekt. Vienkārši bija bail. Tas visvairāk izsita no sliedēm, jo man bija bail no tā, ko citi par mani varētu domāt, ja es mēģināšu, jo es būšu pārāk uzbāzīga. Un ar laiku tu saproti, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti ar tevi runāt un pavadīt laiku, jo viņi arī grib zināt, kas tu tāds esi.
Noteikti visi brīži, ko es pavadīju ar savu jaunāko viesmāsu. Tad, kad es biju Beļģijā, viņai bija 12. Mēs bijām kā labākās draudzenes. Tā vecuma atšķirība, es to nejutu. Viņai bija līdzīgi mati kā man un daudzi domāja, ka es esmu viņas dvīņu māsa, kas man likās smieklīgi, jo esmu 4 gadus vecāka. Mēs ļoti daudz smējāmies, viņas draugi bija arī mani draugi.
Visbēdīgākais, braucot prom bija tieši atvadīties no viņas. Jo uz 6 mēnešiem man bija mana mazā māsa, ar kuru mēs ļoti daudz laika pavadījām kopā. Es redzēju, kā viņa izaug, viņa redzēja, ka es mainos. Pēdējās naktis viņa gulēja pie manis un naktīs raudāja.
Ko tu ieteiktu kādam, kas plāno doties uz Beļģiju?
Noteikti, būt gatavam tam, ka tur būs jāatveras nedaudz vairāk nekā mēs esam pieraduši Latvijā. Šeit mēs esam visi pieraduši, ka katram ir sava personīgā telpa, bet Beļģijā, ja tu ļausi, viņi tevi tā mīlēs un apčubinās, ka tu jutīsies kā savējais diezgan ātri.