Ieva palaida savu meitu apmaiņas programmā uz Spāniju. Kā viņa pati atzīst – tas nav bijis viegls solis, taču liela uzticēšanās gan meitai, gan organizācijai, gan arī uzņemošai ģimenei ir ļāvusi šo pieredzi padarīt vieglāku, un paņemt no tās visu svarīgāko.
Kurš izrādīja iniciatīvu par došanos apmaiņās programmā?
Marta. Marta visu atrada, Marta pieteicās un tad man zvanīja no biroja. Mēs esam runājušas, ka viņa kaut ko tādu varētu darīt, bet tas bija kaut kādā tādā līmenī, ka man likās, ka parunāt mēs varam, bet viņa paņēma iniciatīvu.
Cik sarežģīts bija pieteikšanās process?
To arī darīja Marta pati, bet bija lietas, kas bija jādara vecākiem, un, iespējams, tas arī pieturēja pie realitātes sajūtas, jo dokumentu kārtošana, tulkošana palīdz saprast, ka tu to procesu ej, un tas arī iedeva tādu lielu drošības sajūtu. Grūti nebija, tāpēc, ka jums ir ļoti sakārtota sistēma. Nav tā, ka pirmajā reizē tev pastāsta visu un sabiedē, bet pa solīšiem iet cauri un nevienā brīdī nebija tāds “ak dievs, man nav spēka vai laika”.
Kādas bija sajūtas tad, kad Marta aizbrauca?
Viegli tas nav, un no vecāka pieredzes tas tiešām ir ļoti grūti. Varbūt to var teikt, par nabas saites pārgriešanu, kad tu saproti, ka tev nav par visiem visu jāizdara. Visiem ir savi puni jāuzdauza, lai kur arī viņi nebūtu.
Kas jums mainījās, kamēr Marta bija prom?
Tajā gadā mājās paliku es ar mazāko bērnu, kas priekš mums abiem bija fantastisks gads, jo ir 3 bērni, un es arī strādāju, tad, protams, katram tas laiks, ko tu vari veltīt, ir diezgan mazs. Vispār man tas gads patika. Bet tas nebija tāpēc, ka Martas nebija, bet vienkārši tā sadzīve viņa bija ļoti vienkārša, jo kaut vai ēst taisīšana – ir ļoti liela atšķirība, vai tu to taisi diviem cilvēkiem, vai pieciem. Man liekas, tas bija tāds mirklis, kad arī es varēju apstāties un padomāt, saprast savas attiecības ar visiem bērniem, un tas bija ļoti ļoti vērtīgi.
Cik bieža bija komunikācija ar Martu, kamēr viņa bija prom?
Īstenībā, viņa nebija bieža, jo mums arī bija noteikts, ka pirmos 6 mēnešus līdz Ziemassvētkiem nevajadzētu zvanīt. Pāris reizes Marta piezvanīja, kad viņai bija sajukums galvā, bet mēs nevarējām viņai palīdzēt, jo mēs neesam tur, mēs nezinām to sistēmu, mums vienkārši ir jāuzticas gan bērnam, gan arī tai ģimenei. Un es to ļoti ņēmu verā, un tad, kad Martai bija problēmas, es viņai teicu, ka pirmais sazinies ar kontaktpersonu, un tad ej ar mammu izrunāties, jo es neko nevaru izdarīt.
Vai bija mirklis, kad jutāt, ka bērns tiešām nav mājās?
Visu laiku jau jūti, ka tas bērns nav, bet grūtāk bija Ziemassvētkos, jo mums ir tāda tradīcija, ka visa ģimene sabrauc pie manas māsas un mēs kopā svinam, un mēs to datumu zinājām, un Marta teica, ka gribētu sazvanīties, bet man likās, ka nevajag, jo es domāju, ka tas ir grūti un viņai arī bija grūti – jā, viņa pec tam to arī atzina. Tas, laikam arī bija tas viszemākais moments.
Kādas izmaiņas Martā ieraudzījāt?
Atkal jāsaka paldies jūsu nometnei, jo man kaut kā likās, ka viņa atgriezīsies, un bviss būs pa vecam. Tieši nedēļu pirms viņa atbrauca bija vecākiem viens pasākums, kur tad arī stāstīja, ka bērnu pareizi sagaidīt, un ka viņai būs tas lūzuma punkts, ka viņa priecāsies un bēdāsies vienlaicīgi. Es tajā ļoti ieklausījos, un es ļoti gaidīju, ka viņai būs tās emocijas, bet viņa kaut kā mierīgi tika tam cauri. Viņa vispār ir ļoti droša un patstāvīga – vai viņa palika vēl drošāka, es nezinu. Varbūt, tāda pārliecība vairāk par sevi. Stabilāka.
Man bija bail, ka viņa būs palikusi ļoti lēna, jo es pēc dabas esmu ļoti ātra un daru visu uzreiz un man lielais puika bija Itālijā, un tur arī visi visu dara ļoti lēni, un tad mēs tā pasmējāmies, jo viņš teica “tūlīt atbrauks Marta no Spānijas, un darīs visu vēl lēnāk”. Bet nebija tā. Lai gan lielākā izmaiņa bija, ka Marta varēja pateikt nē. Tu saproti, ka visu pareizi viņa dara. Viņa ir iemācījusies sadalīt spēkus, un pateikt nē. Man liekas, tāds ļoti bāziski vērtīgs guvums viņai.
Kādas bija sajūtas, ka Martai ir otra ģimene un otra mamma?
Ir dīvaina, droša sajūta, ka Martai ir otra mamma. Tad, kad viņa brauca prom, es biju domājusi, kā tas būs – vai es būšu greizsirdīga, vai viņiem tiešām tās attiecības izveidosies, tas bija tāds liels nezināmais, bet tur bija arī 3 bērni, es uzreiz uzticējos mammai Martai, man nebija ne greizsirdības, ne baiļu. Marta tur pāris reizes saslima, un tu saproti, ka viņa ir labās rokās, par viņu rūpējās. Mums ļoti paveicās ar ģimeni.
Vai iemantojāt kaut ko, ko Marta atveda atpakaļ?
Diendusiņu. Bet pamazām tā arī būs pazudusi no ikdienas. Bet lielākais, ko Marta atveda atpakaļ, ir mierīgums un nesteidzīgums, un māksla atpūsties. Tas pavilka līdzi pārdomas, un tas, ko es cenšos sevī ikdienā pamainīt, ka nav kur skriet. Atpūšamies un strādājam tālāk.
Ko jūs ieteiktu citām ģimenēm, kas plāno sūtīt jauniešus apmaiņās programmā?
Pirmais, ir tas, ka tas ir bērnam jāgrib. Ja es būtu uzspiedusi, es nezinu, vai tas rezultāts būtu labs, jo man liekas, tā pirmkārt ir bērna iniciatīva. Otrkārt, uzticēties. Uzticēties bērnam un tai valstij, uz kurieni viņš brauc, un uzticēties organizācijai. Tā sakārtotība un nometnes, gan sagatavošanās, gan arī sagaidot bērnu, tas bija ļoti vērtīgi. Tas, ko bērns iegūst, to neviens nevar izmērīt, un mūžā viņam neatņems.
