Kāpēc par savu apmaiņas galamērķi izvēlejies tieši Itāliju?
Pati ideja par došanās uz Itāliju uz nedaudz ilgāku laiku nekā parastos ceļojumos radās divus gadus iepriekš, kad radās interese par itāļu valodu un kultūru. To ļoti gribējās redzēt dzīvajā un izjust to pašu, ko izjūt vietējie. To nolēmu un biju pilnībā gatavs tādam piedzīvojumam pēc pamatskolas beigšanas. Ļoti iedvesmoja stāsti no studentiem, kuri jau iepriekšējos gados bija to piedzīvojuši un es sapratu, ka no tā nevajadzētu baidīties un pēc šī lielā lēmuma pieņemšanas nevienā brīdī to nevēlējos mainīt, pārdomāt un atcelt.
Kādas bija sajūtas tieši pirms dosanās apmaiņā?
Jo tuvāk nāca tā diena, kad jākāpj lidmašīnā, jo jocīgāk viss bija. Es ticu, ka mani draugi juta to pašu, zinot, ka netiksimies 10 mēnešus. Viss bija tik aizraujoši, ka varēja pazust savās sajūtās un dažreiz pat bija neizpratne – “vai tiešām tas tagad notiek?”, “vai es šo nenožēlošu?”, “kā es pielāgošos vietējiem un vai viņi mani tiešām uzņems?”. Kopumā sajūtas bija patīkamas un nevarēju sagaidīt to izcilo dienu, kad visa dzīve un neiedomājamā nākotne uz šo doto laika posmu pagriezīsies pa 180 grādiem.
Kāda bija tava viesģimene?
Par viesģimeni patīkams iespaids radās jau pirmajā video zvanā, divus mēnešus pirms aizbraukšanas. Viņi bija jauki un centās izturēties pret mani tāpat kā pret saviem bērniem. Pirmajā dienā, kad pie viņiem ierados, mājas atmosfēra bija daudz patīkamāka nekā visas ekspektācijas. Tad tajā pašā vakarā mani viesbrāļi parādīja vietējo apkārtni. Pilsēta bija kalnu ielenkumā un pa tām varēja veikt garas pastaigas. Bija acīmredzami, ka viņi dzīvo ar nedaudz citādāku stilu, nekā es biju pieradis, tāpēc sākumā bija grūti pierast. Brīvajā laikā bija ļoti patīkami ar viņiem sarunāties
Vai tev izdevās iemācīties valodu?
Itāļu valoda sākumā likās vienkārša, tomēr nonākt tādā vidē, kur šī valoda tiek izmantota daudz plašāk, runājot daudz ātrākā tempā, tas prasīja lielākas piepūles iemācīties jaunus vārdus un visus gramatikas likumus. Ļoti palīdzēja komunikācija ar jauniegūtiem draugiem, mēģinot sarunāties tikai itāliski, lai gan dažreiz bija kauns un nedrošība par nejaušām gramatiskām kļūdām frāzēs. Tagad manas itāļu valodas prasmes ir daudz uzlabotākas gramatikas ziņā, bet apzinos, ka ir jāapgūst vairāk vārdu krājuma, ko es nepārstāju mācīties arī pēc programmas beigām.
Kas tevi Itālijā pārsteidza visvairāk?
Lielu kultūršoku nebija, bet bija vairākas lietas, kas mani iepriecināja un reizē apbēdināja. Piemēram, itāļu attieksme pret savu valodu. Tā viņiem ir ļoti liela vērtība, tāpēc ir jāiemācās runāt itāliski, jo citādi tevi nesaprot! Transporta sistēma bija ļoti nesakārtota un pirmās reizes to izmantot bija izaicinājumu pilnas, jo tie nekad neieradās laikā un nekur nebija norādītas ne to pieturvietas, ne galamērķi.
Kāda ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas?
Abas nometnes ar pārējiem ārzemju studentiem, kas man palīdzēja iepazīt ne tikai itāļus, bet arī iegūt draugus no visas pasaules. Starp mums izveidojās patiešām spēcīgs kontakts, jo mēs visi bijām pieņēmuši vienu lēmumu – doties apmaiņas programmā un kopā bijām satikušies turpat Itālijā. No viņiem arī varēja iemācīties, kā viņiem te iet un kādas interesantas tradīcijas ir piekoptas viņu valstīs. Tas pavisam noteikti lika paskatīties uz pasauli ar citādākām acīm.
Kas ir tavs vērtīgākais ieguvums no apmaiņās programmas?
Esmu iemācījies kļūt atbildīgāks un organizētāks. Pirms Itālijas es biju kautrīgs, tagad es esmu priecīgs par ikvienu, kuru satieku un cenšos būt pēc iespējas atvērtāks.
Ko tu iemācīji itāļiem par Latviju?
Daudzas reizes ar itāļu draugiem salīdzinājām izteicienus, ko saka gan Latvijā, gan Itālijā. Liku viņiem klausīties arī latviešu mūziku, tā viņiem iepatikās, līdz ar ko viņi mani iepazīstināja dziļāk ar viņu klausīto itāļu mūziku, ko es klausos vēl ikdienā. Ar viesģimeni pie vakariņu galda daudzkārt apspriedām, kādu ēdienu mēs ēdam Latvijā un vai tas būtu ēdams arī pie viņiem.
Vai vietējie iedzīvotāji zināja, kas ir Latvija?
Itāļi nav lielos draugos ar pasaules ģeogrāfiju, tāpēc sākumā bija grūti izskaidrot, no kurienes es patiesībā nāku. Daudzi to jauca ar mūsu kaimiņiem Lietuvu, jo it īpaši itāļu valodā Latvija un Lietuva skan ļoti līdzīgi (Lettonia e Lituania). Vēl atklājās, ka manai viesģimenei bija ģimenes draugs, kura sieva bija latviete un pirmajā dienā, kad pie viņiem ierados, varēju vēl pēdējo reizi parunāt latviski pirms iestājās ilgu mēnešu pauze.
Kāda bija tava atgriešanās atpakaļ uz Latviju?
Atvadīšanās no draugiem, pēdējā vakarā, pludmalē ēdot picu ar saulrietu fonā, atvadīšanās no visiem brīvprātīgajiem un manas viesģimenes lidostā mani padarīja ļoti bēdīgu, ka teju nenovaldīju asaras. Tieši bija sācies siltais laiks un iešana ārā ar draugiem būtu bijusi vēl biežāka nekā jebkad. Tomēr bija patīkami atkal satikt draugus Latvijā un atsākt runāt klātienē, kaut gan mans katrs otrais teikums bija tikai par Itāliju.
Ko tu ieteiktu tiem, kas plāno doties apmaiņā?
Tas ir ļoti liels lēmums. Šī visa ir pieredze un ne vienmēr viss būs gludi, bet tāpēc to arī sauc par pieredzi. Tomēr no tā nav jābaidās un vienmēr būs iespēja mainīt vidi, ja būs nepieciešams. Dzīvot un mācīties ārzemēs vienmēr ir skaisti, tāpēc tas ir jāizbauda. Nav arī jābaidās no valodas barjeras un esot programmā ar AFS, nav iespējams palikt vienam, jo uzsākot programmu, jau paveras daudz iespēju, kuras ir jāizmanto, izejot uz kontaktu ar pasauli. Kā arī, neiesaku atteikt piedāvājumiem iet ārā, ja draugi tādus izvirza, jo ir jāpiedzīvo viss, ko ir iespējams piedzīvot. Esiet vienmēr laipni pret citiem un citi būs laipni pret jums!
