Pēc 4 gadu garas cīnīšanās ar Bakalaura programmu, es 2024. gada vasarā pabeidzu universitāti un lielām acīm blenzu rakstāmgaldā, domādama, kur lai sevi liek. Ideja doties kādā projektā uz ārzemēm nāca diezgan negaidīti.
Pavasarī apmeklējot simto kafijmāju kopā ar kādu draudzeni, kurai ir lielāka pieredze ar darbu ārzemēs, viņa tikšanās beigās, atbildot uz manu dziļdomīgo vaidēšanu, ieteica paskatīties, vai kas labs neatrastos tajos desmitos un simtos ar pieejamajiem projektiem, ko piedāvā ESK/ESC (Eiropas Solidaritātes Korpuss/ European Solidarity Corps). Atvadījos, ielēcu autobusā, apsildīju pirkstus un ierakstīju meklētājā, kas tas vispār ir.
Dīdoties domu kino, es paspēlējos ar filtriem, ko ESK mājaslapa piedāvā. Pie opcijām, kāda veida projektu es meklēju, es ievadīju “brīvprātīgais darbs” un pievienoju valstis, kurās es būtu ieinteresēta darboties, kā arī nozari, kurā strādātu. Man par brīnumu, meklēšanas rezultātu virsraksti iestiepās pat divciparu skaitļos. Tiesa, pirms ieslīgu virsrakstos, es lapu aizvēru un ļāvu austiņās plūst mūzikai. Jo nu es taču nevarētu.
Vai varbūt tomēr? Maijā iesniegusi Bakalaura darbu un pēc pāris dienām atguvusi cilvēka izsaktu, es vēlreiz iedomājos par mazo pasaulīti, kas glabājas zem ESK logo. Vēlreiz iegrimu projektu aprakstos un ļoti mērķtiecīgi filtros ievadīju “Vācija” un konkrētāk norādīju kultūras un komunikācijas jomu.
Mani jau ilgus gadus ir interesējusi Vācijas kultūra, sabiedrība un vērtības, nemaz nerunājot par valodu, kas ir mana sirdslieta jau padsmit gadu garumā. Piedevām jau sen esmu ielekusi humanitārajās zinātnēs, tādēļ kultūra un komunikācija šķita ļoti atbilstošs ceļš. Un es nekļūdījos.
Lielajā Vācijas kartē mani uzrunāja projekts Leipcigā – 12 mēneši Mendelsonmājā. Gads Vācijā, klasiskās mūzikas pasaulē ar iespēju darboties atzīta muzeja recepcijā, vadīt ekskursijas dažādās valodās un palīdzēt koncertu un pasākumu aizkulisēs? Jā, lūdzu. Arī par dzīvesvietas meklēšanu man nebija jāuztraucas, vēstīja projekta apraksts. Vēl pirms ierados, man ar līguma palīzību tika ierādīta vieta konkrētā dzīvoklī. Dažiem brīvprātīgajiem tā ir istaba dalītā dzīvoklī, dažiem – istaba viesu ģimenē, kas bija arī mans gadījums.
Tātad. CV un drudžainas motivācijas vēstules uzrakstītas, Zoom intervijas izturētas, zaļā gaisma saņemta, līgumi parakstīti, ar visām pusēm viss sarunāts, aprunāts, norunāts, papīri sakārtoti, lidmašīnas biļetes e-pastā, koferi uz slīdošās lentas uzkrauti. Un viss. Čau, Latvija.
Pēc lieliem projektiem visi nebeidz stāstīt, cik viss ir lieliski, bet tas tāpēc, ka beigas visiem parasti ir tik rožainas, ka piemirstas par nelīdzenu sākumu. Es to saprotu, man pašlaik ir līdzīgi. Bet iedziļinoties atceros, ka sākumā iejusties bija diezgan grūti, jo tomēr jauns ir pilnīgi viss – valsts, pilsēta, dzīvesvieta, cilvēki, darbs, kolēģi, valodas knifi, vesela pasaule. No jauna pat jāapgūst, kuras firmas jogurts garšo visnormālāk (atbilde: “Landliebe”). Līdz ar to pirmos mēnešus, lai arī priecīga un ar nenomērdējamu ziņkāri, tomēr staigāju apkārt arī neviltotā mulsumā, kamēr ar visu jauno apradu. Bet šī adaptēšanās notiek samērā nemanāmi un veikli, un tad nedaudz vēlāk var sākt aktīvāk iesaistīties arī savā darbā un vairāk kopt visapkārt esošās jaunizveidotās attiecības. Man ļoti palīdzēja arī tas, ka vācu valodu pratu teicami jau ierodoties, līdz ar to netiku bargi uzlūkota kā svešā, kas nozīmēja, ka es arī stipri retāk jutos kā tāda.
Man bija paveicies ar patiesi lieliskiem kolēģiem, kas ar pacietību ļāva man apgūt visu nepieciešamo, un ar laiku darbs gāja tik labi, ka man man uzticēja arī neordinārus uzdevumus. Blakus ierastajiem ikdienas darbiem, kā, piemēram, apmeklētāju apkalpošanai, kārtības uzturēšanai muzejā un asistēšanai iknedēļas koncertos, laiku pa laikam arī ekskursiju vadīšanai angļu valodā, biju arī atbildīga par CO2-kalkulatora sistēmas ieviešanu, kas nozīmēja, ka dažas dienas mēnesī šķiroju un darbojos ar ienākošajiem rēķiniem.
Lielas pūles kopā ar otru brīvprātīgo Naemi ieguldījām arī ikgadējo bērnības svētku oranizēšanā, ko apmeklēja aptuveni 600 cilvēki. Svētku rīkošanā iesaistījās visa muzeja komanda – ap 20 cilvēki; abas ar Naemi bijām atbildīgas tieši par rokdarbu darbnīcu – no materiālu izmaksu aprēķiniem līdz linoleja trafaretu izgatavei un darbīcas vadīšanai visas dienas garumā. Rezultāts bija skaisti apdrukāti maisiņi, ko bērni varēja ņemt uz mājām. Un sāpoša mugura. Bet absolūti bija tā vērts, haha.
Milzīgs bonuss bija valodu kursi, kurus (manā gadījumā) pilnībā sedza uzņemošā organizācija. Veselu 5 mēnešu garumā es divreiz nedēļā pa vakariem piedalījos vācu valodas nodarbībās pieaugušajiem. Kursi pastāv dažādiem līmeņiem; ar lielu entuziasmu es pieteicos līmenim C1 un trāpīju desmitniekā. Pasniedzējs bija vienreizējs, un kopā ar nelielu grupiņu mēs pa šiem mēnešiem stūrējām pretim nopietniem, starptautiski atzītiem valodas prasmju sertifikātiem. Savu eksāmenu veiksmīgi nokārtoju augustā, mēnesi pirms prombraukšanas.
Savā projektā izbaudīju arī to, ka nedēļā strādāju 32 stundas, līdz ar to bija laiks arī paceļot pa Vāciju, labāk iepazīt pašu Leipcigu, apmeklēt dažādus koncertus un pasākumus, satikties ar draugiem, piekopt vienu otru vaļasprieku un arī nedaudz paslinkot. Sava gada laikā paspēju paviesoties Hamburgā, Gētingenē, Drēsdenē, Berlīnē, Vircburgā, Saksijas Šveicē, Prāgā, Hannoverē, Hallē, Kemnicā, Diseldorfā, Ķelnē un Bonnā – ko es tik ļoti novērtēju, ka nemāku aprakstīt.
Nobeigumā vēl minēšu vienu no mīļākajām tradīcijām, ko ar vienu draudzeni kopā piekopām, – ziemā atklājām, ka viens necils, nedaudz urbāns teātris reizi mēnesī rīko dzejas slamus. Pēc darba mēs mēdzām skriet uz netālu esošo vjetnamiešu bistro paēst un pēcāk traucāmies uz slamu ieņemt labākās vietas. Un dažreiz, kad šie nepazīstamie cilvēki lasīja sevis rakstītās dzejas vai prozas rindas, varēja negaidīti nodrebēt. Šie vakari vienmēr paskrēja nemanot.
Nezinu, daudzi brīvprātīgo darbu uztver ļoti maldīgi. Patiesībā nevienam nav jāēd zāle tuvējā parkā, jāpārtiek no svaiga gaisa, jāceļ mājas plikām rokām un jādzīvo graustā ar apšaubāmiem tipiem, ko meklē policija. Tev tiek nodrošināta dzīvesvieta uz visu projekta laiku, kur tev nav jāuztraucas par īri; tev tiek nodrošināts līgums ar darbavietu, kas stiepjas tieši norunātā laika posma garumā; tev tiek izsniegta stingri nosprausta “kabatas nauda”, kas (diezgan normāli) sedz ēdināšanu, transportu un pāris izklaides vai kādu mini-ceļojumu. Un cilvēku attieksme ir tik pozitīva! Saņēmu tik daudz iedrošinošu vārdu un piedalījos tik interesantās sarunās ar visiem iespējamiem internacionāļiem, kā arī ar pašiem vāciešiem.
Tik daudzi no maniem draugiem un paziņām ļoti steidzas apsēsties ērtā, mīkstā, labi apmaksātā biroja krēslā un vairs nekustēt, un man gandrīz žēl, ka viņi nevēlas nošokēt savu sistēmu ar tik daudzveidīgu, interesantu pieredzi. Viņi, protams, var darīt, kā viņiem tīk – katram ir savas prioritātes, bet man personīgi šis brīvprātīgā darba gads atsver kādus 3-4 gadus. To, ko piedzīvoju tur, nespētu atsvērt neviens biroja krēsls.
