Kāpēc tu izvēlējies doties apmaiņā uz Dienvidkoreju?
Jau kopš biju maziņa, zināju, ka viens no maniem sapņiem ir aizbraukt apmaiņā uz kādu citu valsti. No sākuma sapnis bija Amerika, tomēr vēlāk guvu interesi korejiešu pop-kultūrā un vēlāk jau arī ieinteresēja pati valsts – valoda, kultūra, vēsture un daba. Arī manas angļu valodas zināšanas bija labas un zināju, ka iemācīties citu valodu būtu daudz, daudz vērtīgāk. Viens no maniem mērķiem bija iepazīt valsti, kura atšķiras no Latvijas. Dienvidkoreja ir valsts tālu no Latvijas ar citādāku kultūru, vērtībām un cilvēkiem. Zināju, ka došanās tālu no mājām liks man izkāpt ārā no savas komforta zonas, ļaus man kļūt patstāvīgākai, redzēt kā ir dzīvot lielpilsētā, satikt jaunus cilvēkus un redzēt atšķirības gan ģimenes dzīvē, gan skolā, gan draugu lokā.
Kādas bija tavas pirmās sajūtas, ierodoties Dienvidkorejā?
Ļoti labi atceros savas sajūtas, kad izkāpu no lidmašīnas un iegāju lidostā. Mani uzreiz pārņēma daudz emociju, gan patīkams satraukums par to, ka beidzot mana apmaiņa var sākties un esmu ieradusies valstī uz kuru jau ilgi vēlējos aizbraukt, man nebija iespējas piekļūt internetam, nezināju, kurš mani sagaidīs, kur sagaidīs… Pirmās sajūtas pašā valstī bija ļoti dažādas. Viss likās interesanti, neparasti, tik daudz biju redzējusi internetā un nevarēju noticēt, ka pati redzu to ar savām acīm.
Kāda izskatījās tava ikdiena?
Mana ikdiena bija ļoti atšķirīga no visām pārējām AFS apmaiņas programmām un to sapratu tikai pēc tam, kad biju atgriezusies Latvijā un parunāju ar citiem skolēniem.
Ikdienā mēs dzīvojām kopmītnēs pie skolas. Var teikt, ka mēs piecēlāmies un jau bijām ar vienu kāju skolā. Par mums kopmītnēs atbildīga bija 이모 (imo), latviski tulkojās kā tante, tomēr Korejā tas ir veids kā mīļi saukt vecākas sievietes. Pie viesģimenes devāmies katru otro nedēļu, nedēļas nogalēs.
Skola mums bija no pirmdienas līdz piektdienai tāpat kā Latvijā.
Skolā bijām līdz pusdienām un tad atkarībā no dienas mums notika dažādas aktivitātes: valodas nodarbības, brīvprātīgais darbs un dažādas kultūras aktivitātes, kas ļāva iepazīt vairāk Koreju.
Kāds bija tavs lielākais kultūršoks?
Manuprāt, biju izdarījusi labu darbu ar valsts iepazīšanu pirms tam un domāju, ka tas noteikti palīdzēja adaptēties labāk un nebija nekas ļoti šokējošs ar ko saskāros. Dažas lietas, kas mani gan nedaudz pārsteidza bija suņi bērnu ratiņos vai mantu atstāšana bez uzraudzības. Tu vari aiziet prom no kafejnīcas, atstāt uz galda datoru, maku un vēl šo to, atgriezties pēc stundām un tās lietas vēl projām atradīsies uz galda, neskartas. Šis bija kaut kas, kas man likās ļoti jauki, ka cilvēkiem tur ir kaut kāda vienotība par bieži vien Latvijas iedzīvotājiem nesaprotamiem konceptiem. Vienīgā lieta, ko korejieši gan zog ir lietussargi. Ja kafejnīcā atstāsi lietussargu tam paredzētajā vietā, esi gatavs, ka mājās iesi vai nu bez lietussarga vai “aizņemsies” kāda cita. Pāris mēnešu laikā man nācās nopirkt 3 lietussargus…
Kas ir bijis vislielākais izaicinājums?
Vislielākais izaicinājums noteikti bija sadraudzēties ar klasesbiedriem. Iespējams kāds jau zina, Dienvidkorejā labi rezultāti mācībās ir ļoti svarīgi, jo tas nosaka cilvēka nākotni. Pirmajā nedēļā ar mums centās runāt visi, tomēr ar laiku šī uzmanība noplaka, jo skolēniem nāca eksāmenu periods un viņi fokusējās uz mācībām. Tāpēc bija svarīgi, ka es liku pirmo soli, lai sadraudzētos ar kādu.
Vēl kaut kas nedaudz izaicinošs bija 24/7 dzīvot kopā ar apmaiņas studentiem. Es esmu cilvēks, kuram ir vajadzīgs laiks vienatnē, lai uzlādētos. Bet dzīvojot vēl ar trīs meitenēm tas nebija tik vienkārši. Dažreiz, kad visiem viss bija līdz kaklam, gadījās kaut kādas konflikta situācijas, bet mēs tās ātri izrunājām un izrisinājām. Galvenais bija komunicēt un runāt par problēmām, ja tādas bija.
Kāda ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas?
Mums tika dota iespēja izbraukt ārpus Seulas uz Busanu, otra lielākā pilsēta Korejā, kur pavadijām laiku ar šo vietu iedzīvotājiem, kuri mūs iepazīstināja ar svarīgākajām vietām pilsētās.
Vēl viena mīļa atmiņa man bija iespēja apmeklēt dejošanas nodarbības Seulā. Tā kā dejošanai ir liela nozīme manā dzīvē, zināju, ka vēlos apmeklēt nodarbības arī tur. Kā arī esmu fane vairākiem korejiešu horeogrāfiem, iespēja apmeklēt viņu nodarbības arī bija manā bucketlistē, tādēļ izbaudīju katru nodarbību.
Ko tu esi iemācījusies pateicoties apmaiņas programmai?
Pateicoties apmaiņai esmu kļuvusi patstāvīgāka un daudz atvērtāka kā iepriekš. Tagad man ir daudz vieglāk izkāpt no savas komforta zonas un izmēģināt lietas, kuras man liekas neispējamas vai bailīgas. Esmu sapratusi, ka ir svarīgi turēties pie cilvēkiem, kuriem tu tiešām rūpi un neņemt vēra tos, kuriem tu nerūpi. Kaut kas, ko noteikti ņēmu līdzi no Korejas ir valoda. Apmaiņas laikā neizdevās apgūt valodu tik labi cik vēlējos. Man pret korejiešu valodu ir liela mīlestība un turpmāko gadu laikā vēlos to apgūt tā, lai spēju tekoši runāt.
Ēdiens korejā ir ļoti gards un, ja rodas iespēja, cenšos to pagatavot mājās ģimenei vai meklēju dažādas vietiņas gan Latvijā, gan arī, ārpus Latvijas.
Ko tu iemācīji korejiešiem par Latviju?
Domāju, ka varu teikt, ka gan korejiešus, gan apmaiņas skolēnus iepazīstināju ar Latviju, jo liela daļa nemaz nezināja, kur tāda vieta atrodas. Parādīju īstu latviešu dabu – no sākuma mēs esam tādi klusi un aizvērti, tomēr pēc laiciņa atveramies un esam ļoti mīļa tauta. Kā arī nedaudz “promotoju” Latviju un ieteicu viņiem atbraukt uz šo mazo, bet īpašo vietiņu. Man bija iespēja saviem apmaiņas skolēnu draugiem pastāstīt par latviešu dzimšanas dienas tradīcijām. Pēc sarunām sapratu, ka mums nav tulkojums “Happy birthday” dziesmai kā tas ir citām valstīm. Vēl uzzināju, ka citur jubilārs netiek cilāts krēslā tik reizes cik gadu paliek. Tas ļāva man novērtēt, cik jaukas ir mūsu tradīcijas.
Ko tu ieteiktu tiem, kas plāno doties apmaiņā?
Nebaidīties kļūdīties, kāpt ārā no savas komforta zonas, nekautrēties! Īpaši, ja esat pēc dabas kautrīgs vai kluss cilvēks. Šo izaicinājumu pārkāpšanai ir liela nozīme kā jūsu apmaiņa izvērtīsies. Vienalga vai tas ir par valodu, par draudzību vai ko citu, vienmēr jāsper pirmais solis, vienalga vai tas liekas bailīgi. Ja vēlreiz dotos apmaiņā vēlētos, lai kāds man izstāsta cik nopietni šis jāņem vērā… Kāpēc? Jo šīs bailes ir lielākais šķērslis izaugsmei. Savu baiļu dēļ iespējams zaudēju dažādas iespējas, kuras varēja spēlēt lielu lomu manā dzīvē gan dejošanā, gan valodas apguvē, gan draudzību veidošanā.