Es izvēlējos valsti pēc tā, kādu valodu es vēlētos mācīties un kur es varētu dzīvot bez milzīga kulturšoka.
Mans neparastākais piedzīvojums, es domāju, ir viss gads. Tas ir bijis tik krāsains un emocijām pilns, ka to visu pat nav iespējams izstāstīt.
Lielākais izaicinājums bija iedzīvoties skolas kolektīvā, jo mana klase nebija ļoti atvērti cilvēki, bet pēc samērīgi ilga laika, beidzot esmu pieradusi un iejutusies un “atvērusi” viņus komunikācijai.
Esmu lepna par brīžiem, kad it kā viss likās slikti un bija ilgas pēc mājām, un tad šo momentu pārvarēšanu, vienmēr sev atgādinot, ka šī ir vienreizēja pieredze. Un tas arī pierādījās. Nu jau ir skumji, ka drīz jābrauc atpakaļ.
Mana ikdiena ir diezgan mierīga, bez lieka stresa un skriešanas. Arī skolā nav tik daudz mājas darbu un var nedaudz atvilkt elpu. Latvijā likās, ka konstanti esmu kaut kur ceļā un visu laiku kaut kas jādara.
Manas attiecības ar manu viesģimeni veidojās ļoti ātri. Jau pēc mūsu pirmajām kopīgajām brīvdienām Berlīnē, šķiet, ka jutām tādu kā “klikšķi” no abām pusēm, ka šie būs izdevušies 10.mēneši un mēs noteikti uzturēsim kontaktu arī pēc tam. No mana viesbrāļa es iemācījos būt atklātākai pret saviem vecākiem un stāstīt viņiem visu un uztvert viņus kā par draugiem, nevis vairāk kā vecākiem ar stingriem viedokļiem par dažādām lietām.
Mana viesģimene plānoja katru skolas brīvlaiku kādu izbraucienu uz kādu vietu Vācijā, tāpēc esmu redzējusi ļoti daudz. Un tagad jau līdz programmas beigām visas brīvdienas ir aizplānotas un tādēļ arī pagarināju savu palikšanas laiku. Kā arī ar AFS bija iespēja ceļot un iepazīt vēl citus apmaiņas studentus no visas Vācijas, kurus varu saukt par īstiem draugiem.
Ne visi jaunieši pēc skolas šeit kaut ko dara. Puišiem plaši izplatīts futbols un meitenēm dejošana. Es esmu izmēģinājusi gan dejošanu, gan zīmēšanu un arī katru nedēļu apmeklēju vācu valodas kursus. Pati skola gan daudzus pulciņus nepiedāvā, bet mana viesģimene palīdzēja man atrast vietas, kur varu nodarboties ar to ko vēlējos.
Vācu valodas mācīšanās apmaiņas gada laikā noteikti manas domas pagrieza uz virzienu par mācīšanos universitātē kādā no valstīm, kur valsts valoda ir vācu. Es ļoti labprāt pēc skolas pabeigšanas Latvijā arī dotos studēt ārzemēs un šis apmaiņas gads arī apstiprināja to, ka arī emocionāli to varētu darīt, jo Latvija kā dzimtene paliek vienmēr, bet citur dzīvot arī nav nekādas problēmas.
Es ieteiktu būt atvērtiem, smaidīgiem un pozitīviem, lai arī cik banāli tas neizklausītos, tas tiešām strādā. Jo ja esi tāds cilvēks, vai vismaz mēģini būt, citi uztvers tevi kā vieglu sarunu partneri un viņiem nebūs šaubas uzrunāt tevi vai nē. Un noteikti izmanto savu laiku! Jo no sākuma liekas ka laiks velkas un tad tas sāk skriet arvien ātrāk un ātrāk un drīz jau attopies mājās, lai gan gribas vēl tik daudz ko paspēt.
Svarīgi zināt, ka maize un desiņas ir ļoti mīļš ēdiens šeit (vismaz manā reģionā).
Jaunieši apmaiņas gadā var iegūt lielāku pašpārliecinātību un patstāvību, kā arī iegūt nedaudz citādāku skatu uz dzīvi. Un cerams to arī saglabāt atgriežoties atpakaļ.
