Dzīvē reizēm pietiek ar pavisam mazu impulsu, lai pieņemtu lēmumu, kas vēlāk pārvēršas neaizmirstamā piedzīvojumā. Tieši tā notika ar Daci un viņas meitu Annu, kuras savās mājās uzņēma viesskolnieci Aishu no Beļģijas. Iespēja kļūt par viesģimeni šķita kā ideja, kas balansē starp – „jā, kāpēc ne?” un „vai es tam esmu gatava?”. Taču īsais sludinājums un sajūta, ka šis varētu būt īstais cilvēks, pārvērtās par ciešu saikni, vērtīgām atziņām un pat draudzību, kas pārsniedz valstu robežas.
Kā jūs uzzinājāt par iespēju kļūt par viesģimeni?
Manas meitas krusttēvs brauca gada apmaiņas programmā uz Vāciju, un es redzēju, cik forši tas var izvērsties. Es vienkārši biju gatava uzņemt, bet vēl nebiju pārliecināta – tā kā jā, bet tā kā nē. Un tad atnāca sludinājums – ļoti īss, ar mazu bildīti. Izlasot likās, ka mēs varētu saskanēt. Tad es to piedāvāju meitai, un viņa prasīja – vai tu tiešām esi ar mieru? Tad es sāku – nu, varbūt tomēr nē… Viņa – nē, nu, davai!
Vai Aishas anketa sakrita ar realitāti?
Es brīnos, ka viņa tiešām saskanēja. Man pat pirmais fokuss bija uz mazo aprakstu, ko viņa pati nemaz nebija rakstījusi. Tas fīlings, kāda viņa ir kā personība, ļoti precīzi atbilda. Viņa tiešām atbrauca ar pus čemodānu grāmatu. Es domāju – ja tu gadā izlasi vienu grāmatu, tad jau tu vari anketā ierakstīt, ka tev patīk lasīt. Bet viņai tas bija pa īstam.
Kāds bija sākums, kad Aisha tikko atbrauca?
Mēs aizbraucām viņai pakaļ, mums vēl bija intervija – ļoti strukturēti, mums iedeva sarakstu ar jautājumiem, kas jāizrunā savā starpā. Mēs atbraucām vēlu, bijām nogurušas. Bet tad – nē, tomēr jāizrunā tie jautājumi. Un patiesībā tie ļoti palīdzēja, īpaši sadzīves detaļās. Es vienmēr zināju – trauki būs ielikti trauku mašīnā.
Kādas kultūru atšķirības jūs pamanījāt, kamēr Aisha dzīvoja pie jums?
Mēs šeit esam ļoti ātri – ātri ejam, ātri darām visu. Aisha visu darīja ļoti lēni. Viņa patiesībā cēlās pirmā, bet viņa izbaudīja procesu. No pozitīvās puses – es domāju, kur mēs tā steidzamies? Kur mēs tik ātri skrienam?
Kad mēs bijām pie Aishas ciemos uz viņu vakariņām, arī tur bija manāma atšķirība – viss bija relaksēti, visi gatavo, iesaistās. Ēdiens pat nav galvenais. Tur svarīgas ir sarunas.
Ko jūs iemācījāties, pateicoties šai pieredzei?
Droši vien – vakara sarunas. Arī ļoti praktiskas lietas – ja savs bērns jau ir paaudzies, tad tas aiziet pašplūsmā. Man patīk, ka tagad trauki vienmēr ir trauku mašīnā, kas iepriekš mums tik labi nestrādāja. Arī Anna ir kļuvusi pieaugušāka un vairāk uzņemas atbildību. Varbūt tur bija vecākās māsas efekts – Anna noteikti ir palikusi daudz patstāvīgāka.
Kas bija jūsu mīļākā atmiņa kopā ar Aishu?
Pļāpāšana pie šī paša galda – tā noteikti ir vismīļākā atmiņa. Mēs vienmēr piedomājām, kā kvalitatīvi pavadīt brīvdienas. Un tas nav tikai Aishas dēļ, bet arī mūsu pašu dēļ.
Vēl viens brīdis – lidostā atvadīšanās. Tad bija asaru jūra. Tas bija ļoti mīļš un emocionāls mirklis, jo tas bija superīgs piedzīvojums, un tajā brīdī, kad tas beidzās – tas bez vārdiem parādīja, cik tas bija forši.
Vai Aisha bija gatava ziemai?
Daļēji. Viņa bija nopirkusi zābakus – tādus, kādus Briselē vispār nav. Viņa tos pat atstāja šeit. Tas bija mans “Rīgas projekts” – ziemas zābaki. Īstenībā bija forši, ka pirmajās dienās bija sniegs. Bija: “Lūdzu, lāpsta!” Viņa nezināja, ko ar to sniegu darīt. Bet tas jau normāli – visi kaimiņi ārā un tīra. Viņa bija ļoti priecīga, ka bija sniegs, un viņa dabūja pasmaržot mūsu ziemu.
Vai tagad, kad jums ir Aisha, ir mainījusies pasaules uztvere?
Ir sajūta, ka esi pasaules pilsonis, un tā ir baigi laba sajūta! Noteikti esmu kļuvusi atvērtāka un varu iedrošināt Annu uz plašāku pasauli. Man pašai arī bija iespēja strādāt Vācijā, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc uzdrošinājos. Es redzēju, cik forši ir draudzēties un runāt ar cilvēkiem no citām kultūrām. Ne tikai lasīt par citām tautām, bet arī izjust to klātienē, satikt cilvēkus, ciemoties.
Visvērtīgākais – ka mums ir Aisha. Vēl viens tuvs cilvēks pasaulē, Eiropā. Tā saikne ar kādu, kas it kā ir citāds, bet tajā pašā laikā – tāds pats kā tu. Tā ir pieredze, kas vienkārši ir palikusi mūsos. Viņa noteikti kaut ko ir devusi gan man, gan Annai. Tā ir ļoti ierakstīta mūsu pieredzē un atmiņās.
Vienreiz mēs ārā tīrījām sniegu, un kaimiņš iepazinās ar Aishu – “Es visu saprotu, bet kāpēc tieši šī vieta?” Kā jau latvietis… Bet patiesībā tu aizbrauc atvaļinājumā, fotografē, un tad domā – bet mums taču tas pats ir tepat! Mēs to vienkārši nepamanām. Mēs katru dienu kaut kur steidzamies. Protams, arī Dziesmu svētki, četri gadalaiki… Forša vieta mums. Mums pašiem arī jābūt lepniem.
Ko jūs ieteiktu citām ģimenēm, kas, iespējams, baidās uzņemt viesskolnieku?
Kas neriskē, tas nedabū tās labās emocijas. Tu daudz ko vari iemācīties no šādas pieredzes. Vari arī patestēt, kā pats rīkojies dažādās situācijās. Bet galvenokārt – šāds pasākums jāuztver kā piedzīvojums. Tas ir ģimenes projekts, piedzīvojums, labo emociju iegūšana. Tas noteikti ir ļoti labs veids, kā bagātināt sevi un savu personību. Katrā ziņā no tā var gūt ļoti daudz labu emociju. Tas ir kaut kas, kas paliek uz visu dzīvi.
