Kad Marta devās trimestra programmā uz Franciju, viņas mērķis bija uzlabot savas franču valodas zināšanas. Taču šie trīs mēneši atnesa daudz vairāk – jaunu draudzību, lielāku pašpārliecinātību un neatkarību. Viņa pieredzēja arī dažādus kultūras pārsteigumus, piemēram, rīta bageti ar šokolādi, kas frančiem šķita pavisam ikdienišķa, bet latvietei sākumā kā salds sapnis, vēlāk – īsts izaicinājums.
Kādas bija sajūtas pirms aizbraukšanas?
Es biju uztraukta, kā man tur ies, vai man tur būs draugi, vai kāds ar mani runās, vai kāds mani sapratīs. Par francūžiem ir stereotips, ka viņi nerunā angliski, un tad es vēl nerunāju tik labi franciski. Es varēju kaut ko pateikt, bet tās nebija garas sarunas.
Kāda bija tava pirmā diena skolā?
Pirmā diena bija tāda, ka man bija visi mani izvēlētie priekšmeti salikti un man nebija stundu tieši ar manu klasi. Tā bija ģeogrāfija un ekonomika. Es ieeju klasē un pasaku “Sveiki, es esmu Marta, esmu apmaiņas skolniece,” skolotāja saka “jā, es esmu jau informēta.” Tad otrā stunda – matemātika. Es pasaku to pašu arī tai skolotājai. Un viņa arī zina. Un tad trešajā stundā es domāju – ja visi skolotāji jau visu zina, es vienkārši neteikšu, kas es esmu. Tas skolotājs bija tāds, kas visu laiku runāja, runāja, un vienkārši izsauca skolēnus. Es tā jau biju noturējusies divas stundas, un pēdējo jautajumu viņš pajautā man. Es saku: “es atvainojos, bet es neko nesapratu.” Tikai tad es pateicu, kas es esmu. Un viņš šokā: “es neko nezināju! Tu tiešām šeit visu laiku sēdeji un neko nesaprati?”
Kā tev pietrūkst no Francijas skolas?
Pusdienas! Tur bija tik labas pusdienas! Es esmu veģetāriete. Tur bija 3 opcijas, ko es varēju ēst kā veģetārieti. Plus 3 tiem, kas ēd gaļu. Desertos vienmēr bija kāds saldais vai kūkas, vai ķīseļi. Latvijā ta nav. Tev ir 1 opcija.
Kas tev Francijā likās dīvaini?
Cik daudz maizes un šokolādes viņi ēd! Es parasti brokastīs ēdu ābolu un olu, bet mans viesbrālis un viesmāsa no rītiem nogrieza bageti, iesmērēja sviestu un uzlika milkas šokolādes gabaliņus pa virsu. Viņi to ēda gan brokastīs, gan pēc skolas kā našķi. Sākuma bija labi un man arī garšoja, bet kaut kādā trešajā nedēļā es to vairs nevarēju ieēst.
Kas ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas programmas?
Man ir vairākas, bet varu pastāstīt par top 3. Pirmais noteikti ir, kad es pirmo reizi kopā ar franču draugiem aizbraucu un Nanti, staigājām, iepirkāmies. Bija ļoti jauki ar kādu franču personu aizbraukt, paskatīties.
Tad man arī iekrita, ka 3 nedēļu laikā abiem maniem viesbrāļiem, viesmāsai un viesmammai bija dzimšanas dienas un bija ļoti daudz ballīšu, kur es vēl vairāk spēju komunicēt un iepazīties ar cilvēkiem.
Un trešais, ir tāds franču sporta festivāls, kad brauc apkārt pasaulei ar laivām. Mēs apskatījām laivas, pastaigājām apkārt, paēdām garšīgi. Es nekad nebiju dzirdējusi, ka tā dara – sāk no Francijas, aizbrauc ap dienvidameriku, uz Austrāliju un atpakaļ un Franciju. 180 dienas kopā.
Kas ir tavs visvertīgākais ieguvums?
Noteikti es kļuvu pašpārliecinātāka un varu daudz vairāk uz sevi paļauties tagad. Kļuvu patstāvīgāka. Noteikti, valodas prasmes uzlaboju. Es vēl turu kontaktu ar draugiem no Francijas, un mēs varam mierīgi komunicēt franciski.
Kāda bija atgriešanās?
Pirms es atgriezos, man bija PEACE nometne Briselē, kur sabrauca visi, kas devās trimestra programmās. Tās bija 4 pilnas dienas ar visādām aktivitātēm, kur runājām, kā kļūt par pasaules pilsoni.
Sākumā bija tā, ka visi tur bija sabraukuši un visi, ko es pazinu, aizbrauca uz citu nometnes vietu. Es tur biju palikusi viena, un runāju pa telefonu latviski ar savu draudzeni, ka es nevienu nepazīstu, 5 dienas, ko man darīt? Un pēkšņi es dzirdu: “Latviski?” Pagriežos un tur ir 3 itāļi, kas bija Latvijā uz 3 mēnešiem. Tad sanāca ar viņiem sadraudzēties. Un tad viņi mani ar citiem itāļiem sapazīstinājuši. Smieklīgi, jo ja es tur nebūtu sēdējusi un runājusi, man varbūt nebūtu draugu.
Vai ir vērts braukt apmaiņā uz tik īsu periodu?
Jā! Manuprāt, jā, jo es biju tur 12 nedēļas, un tagad ļoti labi saprotu, kā Francijā runā, neizgaju no Latvijas skolas ritma, bet tajā pašā laikā es piedzīvoju citu skolas sistēmu, ieguvu daudz jaunu draugu – ne tikai skolas biedrus, bet arī citus apmaiņas skolēnus.
Manuprāt, ja tu neesi tik atvērts cilvēks, un zini, ka tev pietrūks māju, bet tāpat ļoti gribi piedzīvot tādu pieredzi, tad, iespējams, gads nav tev, bet trimestris būs labs, lai to piedzīvotu.
Ko tu ieteiktu vecākiem, kuru bērni dodas programmā?
Noteikti, nezvanīt visu laiku, tāpēc, ka pirmās 2 nedēļas, kad man bija grūti, es negāju pie viesģimenes, bet gan zvanīju saviem vecākiem, kas tikai pasliktināja visu. Noteikti, es ieteiktu vecākiem nedzīt bērnus stresā, ja tev pasaka, ka viss ir slikti, neteikt, ka tūlīt brauksi pakaļ, bet gan teikt, ka viss būs labi. Lai iet parunāt ar kādu, kas ir tajā galā.
