Madara devās gada apmaiņas programmā uz Japānu. Šajā rakstā Tu uzzināsi par savstarpējām attiecībām Japānā, kāpēc bietes Japānā šķiet kas īpašs un, kas būtu jāņem vērā izvēloties Japānu kā savu apmaiņas programmas galamērķi.
Kāpēc Tu izvēlējies tieši Japānu?
Skolā kādu laiku iesaistījos Japānas kultūras pulciņā, kur mums mācīja gan japāņu valodu, gan arī par kultūras īpatnībām. Sociālajos tīklos ieraudzīju stipendijas konkursu mēneša programmai uz Japānu, un nolēmu, kāpēc gan nepieteikties. Toreiz tālāk par otro kārtu es netiku, jo citiem kandidātiem bija labākas valodas zināšanas nekā man, taču jau drīz māsa man atsūtīja “Facebook” publikāciju par stipendijas konkursu gada programmai. Pieteicos, tiku uz interviju un pēc divām nedēļām mana mamma saņēma zvanu par to, ka es esmu ieguvusi šo stipendiju un došos uz Japānu. Sākumā gan nezināju, kā reaģēt, jo sapratu, ka uz gadu nāksies doties tālajā nezināmajā un pieredzēt daudz jauna. Bija nerāla sajūta – “eu, tas tiešām notiek.”
Kāds bija Tavs lielākais kultūršoks ierodoties Japānā?
Salīdzinot ar Japāņu kaimiņiem, korejiešiem vai ķīniešiem, japāņi savstarpēji ir ļoti sausi. Latvijā ir pieņemts redzēt, ka vīrs ar sievu, mamma ar tēvu apskaujas vai nobučo uz vaiga. Japānā mājās neko tādu neredzēsi. Viņiem ir arī šausmīgs nodalījums starp meitenēm un puišiem. Ja Latvijā, kad klases biedri viens otram uzsit pa plecu vai apskaujas – tas ir normāli. Japāņi savukārt apkristu un domātu, ka viņi ir pāris. Jebkāds kontakts, īpaši āda ar ādu, ir uzskatīts par kaut ko intīmu. Man šķita, ka, ja japāņi ir tik jauki un pieklājīgi, tad arī attiecībās viņiem ir ciešākas, bet var redzēt, ka katrs dzīvo savā pasaulītē.
Japāņi ir ārkārtīgi pieklājīgi, līdz pat tam brīdim, ka viņi ir pārāk pieklājīgi. Kad es atgriezos Latvijā, mums bija iespēja uzņemt uz nedēļu manas viesģimenes radinieci. Uzreiz pēc viņas aizbraukšanas mana mamma pateica, ka: “man šausmīgi nepatika viņas pārākā pateicība par jebko.” Mēs viņai izstāstījām, kā latviski ir “paldies” un, man liekas, dienā tas vārds izskanēja ap 150 reizēm. Vienā brīdī es viņai teicu: “Tev nav jāsaka paldies par vienkārši elementārām lietām.”
Vai Tu iemācīji japāņiem kaut ko no Latvijas kultūras?
Es viņiem iemācīju pagatavot un ēst bietes, jo vienai no manām viesģimenēm bija savs dārzs un viņi intereses pēc izaudzēja bietes. “Nu, un ko ar viņām darīt – jo jēlas viņas neēdīs,” teica mana viesmāte. Es viņiem piedāvāju, ka mēs varētu sataisīt biešu salātus. Viņi to tiešām ļoti novērtēja un ēda biešu salātus kā kaut ko interesantu, jo Japānā bietes tiek uzskatītas par lopbarība. Pēc atgriešanās Latvijā, es neskaitāmas reizes saņēmu bildes ar komentāru: “Mēs ēdam biešu salātus”.
Ko Tu pati esi iemantojusi no Japāņu kultūras?
Laikam, tendence uz skaistu iepakojumu. Japāņi bauda ar acīm. Tas nozīmē to, ka visas dāvanas, visi ēdieni, visi mājas dekori, interjers, viss ir ļoti sabalansēts, kārtīgs un izdekorēts. Pat visas kartiņas, ko es saņēmu no savām klasesbiedrenēm, dodoties prom, bija ļoti skaisti izveidotas un pārdomātas.
Kāda ir Tava mīļākā atmiņa no apmaiņas gada?
Man visu laiku ir iespiedusies prātā aina, kad ierados uz AFS organizētu pasākumu, un telpā sēž divi AFS Japāna brīvprātīgie, mana viesmāte, manas skolas mājturības skolotāja, kas arī mani kādu brīdi uzņēma, un arī mana pati pirmā viesmāte. Un es dzirdu, ka viņas, cik vien var, pieklājīgi savstarpēji strīdas par to, kurai no viņām būs iespēja uzņemt mani pēdējo pusotru mēnesi, un kura varēs pavadīt vairāk laika kopā ar mani. Man šķita – nu, reāli tā kā ģimene. Man reizēm liekas, ka mani draugi un vecāki tik ļoti nemēģina izcīnīt kaut ko par labu man kā to darīja manas viesģimenes. Jāsaka, ka visas ģimenes, ar kurām es dzīvoju, ļoti mani atbalstīja un stāvēja un krita par mani.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Rēķināties ar to, ka Japānā gandrīz neviens nerunā angliski. Sākumā varētu būt grūti ar valodas barjeru. Jārēķinās arī ar to, ka japāņi nav tik atvērti kā, piemēram, eiropiešiem, līdz ar to, lai izveidotu kaut kādu saikni, ir pašiem jāiet, jārunā, jāiesaistās, un, noteikti, lai arī liekās bailīgi. Tu nezini kas notiek, pašam liekas “es pieļaušu kļūdu, būs baigi slikti,” par to nevajag uztraukties, jo ir jāmēģina izpētīt, ir jāmēģina izbraukāt.
Lai arī cik skaista nebūtu Japāna, ir arī savi mīnusi, un bēdīgi slavenie stāsti par dīvainiem onkulīšiem, kuriem patīk pagrābstīties un pafotografēt daudzas lietas. No tā ir jāuzmanās, jo katrā valstī ir savi dīvainīši. Īsāk sakot, sargi sevi un arī vide Tevi pasargās.
