Kāpēc tu izvēlējies doties uz Kostariku?
Pirmkārt kultūras dēļ, jo tur cilvēki ir atvērtāki neka Latvijā. Silta zeme. Kostarikā ir viena no labākajam, ja ne labākām biosfērām – daba, dzīvnieku skaits. Es biju cerējis tikt pie kādas no jūrām, bet kalni arī bija skaisti. Kultūra un vieta bija galvenais.
Kāda bija tava viesģimene?
Viesģimene bija stingra, bet ļoti mīļa. Viņi ļoti daudz strādāja. Vidēji tur cilvēki strādā daudz vairāk nekā Latvijā, arī algas ir zemākas un viss ir dārgāks. Vienīgais, kas tur ir lētāks, ir pupiņas un ananāsi. Gaļa tā ir svēta lieta. Internets vispār iet miljonos. Kas mani šokēja – ja tev beidzās internets, tad tev arī beidzās zvanīšanas iespējas.
Vai tu devies uz Kostariku jau zinot spāņu valodu?
Man bija 5 vārdi: hola, padre, madre, amigo un adios. Tad iemācījos hermano, un tad lēnītēm gāju uz priekšu. AFS nometnēs vācieši, noteikti, runāja daudz labāk par mani. Es varēju pavisam primitīvi pateikt, ko vajag, ko darām, kas notiek. Es katru dienu mācījos jaunus vārdus. Bet biežāk bija tā, ka vienu dienu atceros vārdu, nākamajā – kā bija, kaut kas uz C burta… Kas notiek? Šitas vārds, que que que… que nombre?
Kā noritēja komunikācija ar viesvecākiem?
Google Translate. Viens vārds, kas visur palīdzēja, līdz es sapratu, ka internets ir problēma. Skolā it īpaši. Internets šeit patiešām netiek novērtēts. Tur es samaksāju 10 eiro un tiešām lietoju tikai Whatsapp un zvanīšanai, viņš man notureja 3 dienas. Ja grib lietot tapat kā šeit, tad tur tiešām vajag miljonus. Es tiešām biju taupīgs, jo es zināju, ka tas ir dārgi.
Darba sakarā viestēvs mazliet zināja angļu valodā, bet pašvaki. Viņš varēja man izpalīdzēt, ja obligāti vajadzēja kaut ko pateikt.
Kāda bija tava ikdiena Kostarikā?
Es cēlos 5.30 no rīta, tā bija mana rutīna – pieceļos, paēdu vecos rīsus un pupiņas no vakardienas, iztīru zobus, ieeju dušā, saģērbjos, skrienu uz busiņu, kas nāk katru stundu un tas mēdz arī kavēt kādu stundu. Tāpēc nekad nevar zināt, vai tu esi pa ātru, pa vēlu, vai kas vispār notiek. Tad 7.00 sākās skola. Un tad skola beidzās kādos 16.30. Tad pa taisno braucu atpakaļ un gāju uz sporta zāli. Tā tas laiks arī pagāja. Kādos 19.00 skrēju mājās, jo tur mēdza līt – kāpēc gan man Kostarikā vajadzētu lietus jaku. Man bija 1 džemperis līdzi. Tas konstanti bija slapjš. Mums arī kādu laiciņu nebija siltā ūdens, kas nozīmē, ka āra ir 16 grādu un kalnu aukstais ūdens. Tad sasvīdis, noskrējies, kalna galā, izmircis, noliec visu pažūt, ieej dušā, nomazgājies un ej ēst atkal rīsus un pupiņas. Konstanti uz apli.
Kas bija lielākās atšķirības skolā?
Stundas. Cik ilgi notiek. Te man ir vairāk bīvā laika. Te ir visur ēkas, kur visi iet pa stāviem. Tur bija liels gandrīz vai parks, tikai vienstāvenes, iekšā izskatījās kā strojka, saplēsti galdi – daži bija vienkārši uz pusēm un ar skoču salīmētas. Bija ļoti smuki tas, ka tas ir dabā. Tu izej āra un tur ir daba un palmas. Smuka atmosfēra.
Kas ir tava mīļākā atmiņa no apmaiņas?
Man ir vairākas labas – man patika, kad mēs ar ģimeni aizbraucam uz jūru, kad mēs ar draugiem aizbraucām uz ūdenskritumiem. Kostarika ir tūrisma vieta, bet ar vietējiem pastaigā pa džungļiem, lūdzies, ka nesatiec nākamo pitonu vai indīgu zirnekli, vai jebko citu, kas ar 50% varbūtību tevi var nogalināt. Un tad tu tiec pie ūdenskrituma. Tas bija ļoti forši.
Kas mainījās tavā skatījumā uz dzīvi, pateicoties šai pieredzei?
Es domāju, ka es nogāju no augstā standartu līmeņa un paliku ne tik iedomīgs. Kad es dzīvoju Latvijā, man bija baigā higiēna un es mazliet kā princese uzvedos, bet tur man bija kādi 5 kukaiņi konstanti gultā, duša bija truba ar elektrības vadiem un baltu kasti virsū. Man likās, ka mani tur nositīs ar elektrību. Pirmo reizi es gribēju iet prasīt, vai šis ir droši, jo baigie kabeļi nāk ārā. Nu, tas neizskatījās droši. Bet ja jau man pateica iet dušā, viņi būtu pateikuši, ja tas būtu bīstami. Es pamēgināju un tad jau pieradu.
Kas ir tavs ieguvums no apmaiņas programmas?
Es ļoti sadraudzējos ar klasesbiedru, kuram ir tiešām ļoti nabadzīga ģimene. Viņš visas skolas mantas, ēdienu, drēbes pērk pats, jo viņa ģimene to nevar atļauties. Kad mēs gājām ārā un viņš nepaņēma naudu līdzi, es negāju uz veikalu, jo negribēju atkal tērēt naudu. Kad viņš gāja ārā un nopirka saldējumu arī man. Es zināju, ka tās viņam ir pēdējās kapeikas, ko viņš ir nopelnījis kaut kur ravējot dārzu. Uz atvadām es gribeju ar viņu kopā aiziet uz kino. Man tiešām nebija žēl viņam 10 eiro iedot, lai viņš atbrauc līdzi. Viņš man atteica, jo viņam bija gods vai lepnums. Pašcieņa. Man tas mainīja skatupunktu.
Ja kādam nav, tu iedod, ja tev ir. Tā tāda domāšana, ko es paņēmu līdzi. Man palika skumji ap sirdi, kad es sapratu, ka tādus cilvēkus Latvijā atrast ir ļoti grūti.
Kāds būtu tavs ieteikums kādam, kas plāno doties apmaiņā?
Ja tu brauc, tad esi gatavs attikties no savām komforta zonām. Esi drošs, ka tev tiešām to gribas, jo pa pusei tas ir kā ceļojums, bet tā nav atpūta. Un ja jā, tad ar atvērtu prātu esi draudzīgs, smaidi. Uzvelc pieklājīgo masku, kad vajag. Centies saprast cilvēkus, un tad jau viss būs. Ir noteiktas lietas, pie kurām ir jāpierod, jāpamēģina. Saki jā, ja ģimene kaut ko dara, nāc līdzi.