“Man ir tikusi vislabākā loze.” Tā par savu pieredzi runā Baiba, kas atvēra savas mājas durvis un savu sirdi Carlottai no Itālijas. Šis ir stāsts ne tikai par ģimenes locekļa iegūšanu otrā Eiropas malā, bet arī par abpusējo mācīšanās pieredzi un sevis iepazīšanu.
Vai atceraties pašu sākumu, kad Carlotta tikko atbrauca? Kādas bija sajūtas?
Patiesībā, kad Carlotta vēl nebija atbraukusi, es jutos pārliecināta par savu izvēli, bet tuvojoties dienai, kad Carlottai vajadzēja ierasties, jutos jocīgi. Un tad es Dievam teicu: “Es saprotu, ka tu vienmēr katram cilvēkam iedod vislabāko scenāriju tieši viņam, pat ja tā sākumā nešķiet. Un es ticu, ka tu man atsūtīsi cilvēku, kas derēs tieši man.” Kad viņa atbrauca, mēs ļoti ātri atradām kopīgu valodu. Sanāca tā, ka pirmajās dienās man bija jābūt darbā, un Carlotta palika mājās ar Roju [viesbrāli], kurš viesmīlīgi uzņēmās lomu iepazīstināt viņu ar mājas dzīvi. Rojs bija pirmais, kurš mācīja viņai latviešu valodu – viņš visu laiku runāja ar viņu un teica “Carlotta, Carlotta.”! Tā viņu abu draudzība turpinājās visu programmas gadu. Kaut arī abiem bija 7 gadu starpība, tas netraucēja skatīties kopā filmas guļot vienā gultā. Tā kā Rojs mācās mūzikas skolā, viņš juta arī pienākumu Carlottai iemācīt spēlēt klavieres. Vairākus skaņdarbus abi iemācījās spēlēt četrrocīgi. Marijai [meitai] vajadzēja mazliet ilgāku laiku, lai aprastu ar situāciju, ka mājās ir vēl viens bērns. Pēc kāda mēneša situācija mainījās, un dažkārt Marija, kad Carlotta nebija mājās, nevarēja iemigt. Es viņai stāstīju, ka jāmācās pierast, jo Carlotta mums ir iedota uz laiku.. Mēs Carlottu mājās saucām par lielo māsu.
Kāda izskatījās jūsu ikdiena?
Pa dienu mēs bijām darbos un bērni skolā un pulciņos. Laiks, kad bijām visi kopā, bija vakars. Protams, ka pēc visām dienas aktivitātēm pirmais, ko darījām, bija vakariņu gatavošana. Dažkārt šos pienākumus uzticēju arī Carlottai. Mums virtuvē ir ļoti skaists galds, ko saucām par centrālo pulcēšanās vietu. Pēc vakariņām mēs vēl ilgi sēdējām un pārrunājām dienas notikumus. Dažkārt sarunas ievirzījās par politiku, vietējo pašvaldību, valsts ekonomiku. Carlottai viss ļoti interesēja. Tā kā ikdienā daudz laika pavadīju sēžot, kustības un svaigs gaiss bija ļoti svarīgs. Vakaros bieži gājām garās pastaigās neatkarīgi no laika apstākļiem. Pavasarī braucām visi kopā uz ūdens aerobiku un baseinu. Gulēt gājām ļoti laicīgi. Bez izklaidēm iesaistīju Carlottu arī ikdienas darbos. Mums ir vasaras māja, un reiz Carlottu uzaicināju palīdzēt lasīt žagarus ķerrā un veikt liepu alejas attīrīšanas darbus. Es viņai gribēju parādīt, ka ģimenē visi pienākumi un darbi ir veicami kopā. Nav tā, ka ir tikai es un manas darīšanas ar draugiem, bet ir mēs un mūsu kopējās ģimenes darīšanas, pienākumi un atbildības. Ja kaut ko vajadzēja, ļoti skaidri pateicu, kas darāms.
Pastāstiet par kādu interesantu notikumu, ko nācās piedzīvot.
Vienreiz man piezvanīja kaimiņš un prasīja, vai es zinu, kas notiek, kad es neesmu mājās. Teicu, ka jā. Tad es domāju, kāpēc kaimiņš man tā jautāja, bet izrādās, ka reiz Carlottai ciemos bija draugi, un viņi visi viesistabā dejoja “Cūkas driķos”. Kaimiņš noteikti bija neizpratnē par lielo troksni, bet kaimiņi mums visi saprotoši. Carlottai, ja kaut ko vajadzēja, kas mums mājās nebija, tad viņa mierīgi varēja apstaigāt visus kaimiņus un aizņemties spēli “Monopols” vai arī svarus. Viņai pietika drosmes piezvanīt pie durvīm, lauzītā latviešu valodā stādīties priekšā un stāstīt par savām vajadzībām. Par brīnumu, viņa vienmēr atgriezās mājās ar sev vajadzīgo lietu.
Kas bija lielākais izaicinājums?
Visgrūtākais bija ar ēšanu. Carlotta nekad neiedomājās uzsmērēt sviestmaizīti, un viņai negaršoja brokastu pārslas. Brokastīs viņai pilnīgi normāli likās ēst saldumus. Par saldumiem brokastīs ātri vienojāmies, ka šādi pie mums mājās nebūs. Vienu reizi redzēju, kā Carlotta ēda biešu zupu – paņēma maizi un biezumus no zupas uzlika uz maizes. Tajā brīdī sapratu, ka zupas mēs neēdīsim bieži. Centos gatavot ēdienus, kas viņai garšoja, piemēram, slinkos kāpostu tīteņus, biezpiena plāceņus, karbonādes un, protams, pastu.
Ko Carlotta jums iemācīja?
Ļoti lielu atvērtību. Carlottu raksturo viena ļoti laba iezīme – viņai vispār nav problēmu. Reiz es viņai iedevu savu bankas karti un lūdzu aiziet uz veikalu un nopirkt produktus vakariņām, jo manā ieskatā ledusskapis bija galīgi tukšs. Kā jūs domājat, ko darīja Carlotta? Viņa no nekā uztaisīja tik garšīgu zupu! Pārskatīja visus virtuves krājumus un vakariņas bija gatavas. Tā kā itāļi ļoti mīl pastu, Carlotta mums iemācīja cieņpilni izturēties pret pastu. Mēs ģimenē vairs nekad neuzdrošināsimies ēst pastu ar sieru un tomātu mērci. Un ļoti lielu mīlestību. Viņa tiešām ļoti, ļoti mīl pasauli.
Ko jūs varat ieteikt ģimenēm, kas apsver domu uzņemt viesskolēnu?
Tas noteikti ir jāpamēģina, bet jāatceras, ka šis ir stāsts par došanu. Ne velti latviešiem tautasdziesmā ir tādas rindas: “Dod Dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt!” Un visiem, kas man jautāja, kāpēc mēs piekritām, es atbildēju: “Es nevaru atļauties gadu dzīvot Itālijā, bet Itāliju es varu uzaicināt pie sevis uz mājām.” Un nevajag iedomāties, ka vajadzīga īpaši liela māja. Mēs ikdienā dzīvojam trīs istabu dzīvoklī un visiem vietas pietika. Tādas prasmes kā rēķināties ar citu vajadzībām un pieņemt katra cilvēka individualitāti ļoti dzīvē noder. Un vēl viena standarta frāze, ko dzirdēju no līdzcilvēkiem, bija – kā jūs tā svešu bērnu pieņēmāt? Un es atbildēju: mēs visi dzīvojam zem vienām debesīm, un kā gan cilvēks, kurš dzīvo šajā pasaulē, var būt man svešs?