Sirsnīgs stāsts no viesmammas, kas uzņēma viesskolnieci no Japānas. Sākotnēji tas šķita biedējošs izaicinājums, taču tas pārvērtās par negaidīti bagātinošu pieredzi, iegūstot meitu tālajā Japānā
Vai jūs atceraties, kā nolēmāt uzņemt viesskolēnu?
Mana meita bija aizbraukusi apmaiņas programmā uz Japānu, un tieši pirms viņas atgriešanās mēs saņēmām ziņu no AFS par iespēju kādu uzņemt. Pirmā doma bija: “Nē, tikai ne mēs. Mums tak nav ne laika, ne kā.” Tiklīdz tā padomāju, domāšana sāka virzīties pilnīgi citā virzienā. Un nu jau domāju: “Būtu tik forši, un tā ir iespēja dot kaut ko sabiedrībai”. Tā, nu, sanāca, ka mūsu meita atgriezās 9. jūlijā un 27. augustā pie mums jau dzīvoja Akari.
Kāds jums bija pats sākums? Pirmā diena, kad Akari ieradās pie jums.
Atceros, kad gaidījām tikšanos ar Akari, viņa iznāca priekšā, sakot “my name is Akari and I am from Japan.” Es atceros viņas rokas, pirkstus, cimdus. Bija bail viņai pieskarties, jo viņa izskatījās tik maza, tik trausla…
Mājās mēs izdarījām visu, kā mums stāstīja AFS. Visu izrunājām un viņa jau zināja un saprata, kā uzvesties, ko darīt vai nedarīt. It īpaši svarīgi bija jautājumi par ēdienreizēm un istabām. Tur bija arī interesents jautājums par koferi. Es viņai piedāvāju ietīt to plēve un uznest uz bēniņiem. “Nē, gribu, lai tas stāvētu manā istabā.” Nu, labi, jā. Citādi būtu sanācis, ka es viņai nelieku mieru ar to koferi, bet bērns jūtas neērti. Vai arī par ēšanu – mēs esam liela ģimene, tāpēc ne vienmēr sanākt ēst visiem kopā. Un ja tādas lietas netiktu izrunātas uzreiz, bērns, iespējams, būtu sēdējis un gaidījis, kad visi sanāks uz pusdienām.
Kas bija grūtākais visa apmaiņas gada laikā?
Zināt, man ar viņu galīgi nebija grūti! Varbūt tas vairāk būtu attiecināms uz citiem ģimenes locekļiem. Dažreiz man gribējās, lai mana vecākā meita pievērstu Akari vairak uzmanības, lai gan viņu arī var saprast.
Ar Akari bija grūti tikai tad, kad viņa slimoja. Tas ir šausmīgi, jo viņa visu sīki pat nevar izskaidrot. Un grūti saprast, ar ko viņu ārstēt, lai nenodarītu pāri.
Kādas kultūras atšķirības jūs ieraudzījāt šī gada laikā?
Patiesība tieši otrādi. Es bieži biju ķērusi sevi pie domas, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs. Vienreiz viņa man rādīja ģimenes bildes. Tur bija viņas mamma, tētis un virtuvē stāvēja zīme ar uzrakstu japaņu valodā. Akari man skaidroja, ka to mamma nopirka tētim, un tā nozīmē “NO BEER”. Likas tāda klasika. Teicu, ka mūsu tētim arī tādu vajagot.
Vēl ir tāds stereotips, ka japāņi ir lieli darbaholiķi, bet japāņi vienkārši nepazīst latviešus. Akari vienmēr pārsteidza, ka mans vīrs vienmēr ir darbā. Kā tas ir – bez brīvdienām? Un tad likās – nu, kā, jūs tak japāņi! Jūs tak paši esat tādi darbaholiķi!
Ko jūs iemācījāties pateicoties šai pieredzei?
To, ka esmu liela malace! Esmu iemācījusies labāk komunicēt arī ar saviem ģimenes locekļiem – sapratu, kā labāk runāt un kad labāk runāt vai nerunāt. Liels atklājums man bija mana pašas meita – cik viņa uzmanīgi un neuzbāzīgi mācēja atbalstīt Akari, kad viņai gāja grūtāk. Arī mana jaunākā meita ļoti labi spēja pieņemt viesmāsu – gan samīļoja, gan sabučoja.
Kāda ir jūsu mīļākā atmiņa no laika, ko pavadījāt kopā ar Akari?
Ceļojumi. Mēs esam braukuši uz Lietuvu, uz Igauniju. Pēc pēdējās AFS nometnes, mēs bijām visi kopā aizbraukuši uz Cēsu klintīm. Kad mana meita bija maza, mēs ierakstījām tur viņas vārdu, un jau braucot kopā ar Akari, atradām to uzrakstu un ierakstījām arī Akari vārdu. Un tad mēs mierīgi staigājām pa pilsētu, bez liekām domām un plāniem. Tas bija burvīgi.
Ko jūs ieteiktu tām ģimenēm, kas plāno uzņemt viesskolēnu?
Pacietību. Ļoti daudz pacietības. Jo, zini, gadās visādi un mēdz pārnākt mājās noguris, slikta noskaņojumā. Un lai šo visu neuzveltu virsū bērnam ir nepieciešama milzīga pacietība. Arī nevajadzētu sagaidīt pārāk daudz – pirmām kārtam, jāpaskatās uz sevi un jāizanalizē sava rīcība. Tas galvenokārt ir darbs pašam ar sevi.