Kristīne Bērtiņa no Rīgas ir viena no viesmammām, kura atvērusi durvis plašākai pasaulei, ielaidusi kultūru savā mājā un uzņēmusi ģimenē viesskolnnieku Martinu no Ungārijas.
Par iespēju kļūt par viesģimeni Kristīne uzzinājusi ļoti negaidīti un tik pat negaidīti arī kļuvusi par viesģimeni. Kā viņa pati saka: „Par viesģimeni kļuvu vienas dienas laikā, jo vienkārši apstākļi bija tā sagrozījušies. Pieņēmu ģimenē viesskolēnu no Ungārijas un droši varu teikt, ka savu spontāno ideju nenožēloju.”
Galvenie apstākļi, kāpēc Kristīne izlēma par labu viesskolēna uzņemšanai bija tas, ka šajā laikā Kristīnes abi pieaugušie dēli studēja maģistrantūra ārzemēs, līdz ar to bija iespēja sniegt mājas vēl kādam cilvēkam. Tāpat Kristīni nebiedēja puiša uzņemšana ģimenē, jo jau bija izaudzinājusi divus dēlus, līdz ar to zināja, kā saprasties.
Jautāta par to, kā izdevās sadzīvot ar citu tautu kultūru savā mājā, Kristīne atzīst, ka tas neesot bijis grūti, jo Ungārija nav tik ļoti atšķirīga no Latvijas. Tas, pie kā ikdienā nācies pierasts, bijis aso piparu lietošana ēdienos. Kā teic Martins, Ungārijā asie pipari ir neatņemama sastāvdaļa ēdieniem, līdz ar to pie pipariem lēnām pieradusi arī Kristīne. Citas kulturālas atšķirības īpaši nebija manāmas, jo Kristīne šo kultūru bija iepazinusi jau iepriekš – ceļojot.
Martins īsā laika posmā iemācījās latviešu valodu, kas lielā mērā palīdzējis komunikācijā ar ģimeni, jo, kā pati Kristīne saka, angļu valodas zināšanas ģimenē nebija tik spēcīgas. Teju mācību gada beigās Martins arī kārtoja latviešu valodas eksāmenu, kurā saņēma B2 līmeni, kas pierāda puiša centību attiecībā uz latviešu valodas apguvi. Kristīne arī uzsver, ka ģimenē komunikācija notika ne tikai latviešu valodā, jo vīrs bija vēlējies vairāk apgūt tieši angļu valodu, tāpēc ar Martinu bieži runājis arī angliki.
Apdomājot lietas, ko šajā laikā nācies iemācīties, Kristīne saka, ka viena no vērtīgākajām lietām, kas iegūta, ir prasme pieņemt svešu cilvēku savā ģimenē, pieņemt viņu, dzīvot līdzās, nemainot sevi, savus uzskatus. „Man tiešām liels prieks, ka mēs to varējām izdarīt. Mēs varam sadzīvot un tāpēc mums nav dzīve jāmaina. Tas ir tas lielākais pluss, jo es nejutu, ka mūsu ģimenē būtu kaut kas jāmaina, lai jaunietis justos labāk, jo tas notika arī bez pārmaiņām. Gribētos teikt, ka Martins ļoti harmoniski ir ieplūdis mūsu ģimenē, jo mums pat nevienas domstarpības nav bijušas,” stāsta viesmamma.
Kristīne arī uzsver, ka labas atmiņas noteikti paliks par jaukajām vakara sarunām, kad visi trijatā varēja diskutēt par dažādām tēmām – sprieduši gan par politiku Latvijā, gan Ungārijā, par sportu, kultūru atšķirībām un citām tēmām.
Tāpat Kristīne atzīst, ka līdz ar Martina ienākšanu ģimenē radusies iespēja iepazīt arī citas kultūras, jo ikdienā Martins draudzējies ar ārzemju skolēniem, līdz ar to mājās bieži bijusi situācija, kad apkārt vairāk var dzirdēt ārzemju valodu, nekā latviešu. Kristīne uzsver, ka šie brīži noteikti paliks atmiņā, jo tā bija iespēja nepārtraukti uzzināt ko jaunu – kaut ko jaunu visu laiku paskatīties, paklausīties, arī nogaršot. Tas bijis interesants laiks kā ģimenei, tā ārzemju skolēniem.
Jautāta par to, ko viņa atbildētu cilvēkiem, kuri jautātu, kāpēc ir labi kļūt par viesģimeni, Kristīne atzīst, ka tas ir labs pierādījums sev. „Manuprāt, ir svarīgi sev pierādīt, ka es arī to varu, jo nav jau tā, ka katru dienu ar ko tādu saskaries. Ir apziņa un pārliecība, ka tas ir iespējams, un tas nav nekas briesmīgs. Protams, neapšaubāmi, tā ir arī iespēja uzzināt ko jaunu par citām kultūrām. Katrā ziņā droši varu teikt, ka no tā nevajag baidīties,” tā Kristīne.