Rīdziniece Ausma Sidere ir viena no viesmammām, kura uzdrīkstējās ielaist citu kultūru savā mājā, kļūstot par viesģimeni jaunietei Dēzijai (Desy) no Indonēzijas. Ausma bija gatava dalīties savā pieredzē, ko nozīmē kļūt par viesģimeni un kāpēc šādu pieredzi ir vērts izdzīvot.
Par šādu iespēju uzzināju no paziņas. Man piezvanīja un piedāvāja, vai es vēlētos paņemt viesskolēnu uz vienu mācību gadu. Sākumā vēl domāju, taču galvenais iemesls, kāpēc izšķīros par labu kļūšanai par viesģimeni bija vēlme palīdzēt. Uzņēmām ģimenē Desy no Indonēzijas tāpēc, ka līdz tam brīdim neviens viņu nevēlējās uzņemt ģimenē, jo viņa nēsā lakatu, skaita lūgšanu un neēd cūkgaļu. Mani tas nebaidīja, zināju, ka jauniete labi iejutīsies ģimenē un tā arī ir – Dēzija ir sadraudzējusies ar mūsu ģimenes bērniem, ir iejutusies.
Kā izdevās pierast pie citas kultūras savā mājā?
Esam daudz ceļojuši un citu tautu kultūru un ieradumus mēs ģimenē ļoti respektējam. Pateicoties tam arī ar Dēziju mums nebija domstarpību. Protams, kā jau visiem septiņpadsmit gadīgiem jauniešiem, arī Dēzijai gribējās kādu reizi nākt vēlāk mājās, par ko dažreiz sanāca diskusijas, taču visu iemācījāmies atrisināt.
Ko jaunu iemācījāties šajā laikā?
Vairāk sapratām to, ka katram ir savs raksturs un ir jāmācās sadzīvot. Gan bērniem, gan vecākiem uznāk krīzes punkti, tāpēc ir jāmāk tos pārvarēt. Viegli tas nav, bet šāda pieredze viennozīmīgi māca pārvarēt krīzes brīžus.
Kāda ir labākā atmiņa no pavadītā laika kopā ar Dēziju?
Jāsaka, ka viss laiks, kas pavadīts kopā ar Dēziju ir bijis īpašs, jo šajā laikā centāmies parādīt Latvijas vietas, kuras mums pašiem ir ļoti mīļas. Šīs reizes noteikti paliks atmiņā. Tāpat gan mūsu ģimenei, gan Dēzijai noteikti paliks atmiņā brauciens uz sniegotajiem kalniem Zviedrijā, kas bija emocijām bagāts. Taču patiesībā grūti ir izstāstīt šīs labākās atmiņās, jo šādas emocijas katram pašam ir jāizjūt ar sirdi.