Madara Šveicē pavada gadu (2018. / 2019. mācību gads) un mācās vidusskolā. Lasi un iepazīsti šo gleznaino valsti caur viņas pieredzi!
Esmu Šveicē jau vairāk nekā sešus mēnešus[1] (sākot no 2018.gada augusta). Kad sāku apsvert iespēju doties mācību apmaiņas gadā, jau sākumā zināju, ka tas būs uz vienu no frankofonajām valstīm. Es franču valodu esmu mācījusies jau kopš septiņu gadu vecuma, bet vienmēr zināju, ka ar skolas zināšanām vien nepietiks, tāpēc iespēja doties apmaiņas gadā šķita ideāla. Ar ģimeni jau no sākuma zinājām, ka Šveice būtu favorīte tās izglītības līmeņa un attīstības dēļ. Uzzinot, ka ir iespēja pieteikties uz vienu no limitētajām vietām Šveicei, atbildi ilgi nebija jādomā.
Lielākie izaicinājumi – skola un ne tikai
Manuprāt, apmaiņas gads jau pats par sevi ir milzīgs piedzīvojumus un pieredzi, kuru no tā var gūt, nevar aizvietot. Noteikti liela daļa no šiem piedzīvojumiem var rasties kā pārpratumi kultūru saskarsmes dēļ – it īpaši sākumā. Dīvainā kārtā visneveiklākie brīži man mēdza būt katras sasveicināšanās un iepazināšanās sākumā. Šveice ir viena no tām valstīm, kur visi sasveicinās ar trīs bučām uz vaiga, kas radīja man vairākus apmulsuma brīžus, kā arī valodas pārpratuma dēļ dažas reizes sanāca pateikt savu vārdu sajauktā secībā, kas pēc tam radīja komiskus momentus.
Varētu teikt, ka izaicinājumi ir katru dienu, jauni un jau iepriekš piedzīvoti. Skola nenoliedzami ir viens liels izaicinājums. Ir grūti būt katru dienu motivētam mācīties ķīmiju, bioloģiju vai jebkuru citu priekšmetu valodā, kurā nejūties vēl pilnībā komfortabli. Pirmās nedēļas vai pat mēneši ir ļoti izaicinoši šajā ziņā. Saprast filozofijas metaforas valodā, kurā vēl cīnies ar laiku formām, var būt ļoti nogurdinoši un sākumā pat mazliet garlaicīgi. Nepadoties un nenobīties, ka sākumā nekas neizdodas, ir vislielākais izaicinājums. Pat pēc jau sešiem mēnešiem man vēl nākas cīnīties ar šiem šķēršļiem, bet ar katru dienu paliek vieglāk tos pārvarēt.
Ir daudzas lietas par kurām varētu lepoties gan skolā, gan mājās, bet pirmajā vietā laikam būtu jaunie iegūtie draugi, kas pārsvarā ir citi apmaiņas studenti no visas pasaules. Tā ir viena no brīnišķīgākajām iespējām šī gada laikā. Iepazīt cilvēkus no zemēm uz kurām pat nesapņo aizceļot. Pat ja mēs katrs runājam savā valodā, viens otru varam saprast kā labākos draugus. Ar šiem cilvēkiem gribas turēties kopā, jo mēs visi ejam cauri daudz maz vienādām problēmām. Tas var satuvināt cilvēkus zibenīgā ātrumā. Un pat gada beigās, kad katrs atgriezīsimies savās valstīs, draugi būs visās pasaules malās.
Ar ko skola Šveicē atšķiras no skolas Latvijā?
Nevarētu teikt, ka ir krasas atšķirības. Ir protams, nianses, kas izmaina dienas kārtību, piemēram, izvēlētās novirzienu tēmas mācībām ir koncentrētākas un padziļinātākas nekā Latvijā, kā arī ir mazāk papildus obligātie priekšmeti, kas ļauj vairāk koncentrēties uz izvēlēto pamatu. Izmaiņas, ko es izjutu sākumā, ir pats dienas plāns. Šeit skolas dienas pārsvarā ir garākas nekā Latvijā, bet ne tik saspiestas, ir ar vairākām garām pauzēm. Tā rezultātā dienas beigās ir mazāks nogurums un ir spēja ilgāk koncentrēties. Tiesa, šis režīms varbūt atvēl mazāk laika ārpus skolas aktivitātēm, bet ir lielāks progress mācībās.
Šīs ir atšķirības, ko pati izjūtu, bet pašā Šveices skolu sistēmā ir plašākas atšķirības. Piemēram, lielākā daļa pusaudžu izvēlas mācīties skolās, kas apmēram līdzinās mūsu arodskolām, bet procentuāli maz skolēnu izvēlas turpināt mācības vidusskolā, jo mācības ir patiesi grūtas un ir liela iespēja neabsolvēt skolu vai palikt uz ilgāku laiku. (Atkārtot skolas gadu šeit nav nekas neparasts. Man ir klases biedri, kuriem ir ap divdesmit gadiem, bet vēl priekšā veseli divi skolas gadi.)
Viesģimene kļūst par otru ģimeni
Viesģimene noteikti ir viena no svarīgākajām, ja pat ne pati svarīgākā tēma apmaiņas gada laikā. Tā kļūst par otro ģimeni. Pirmie mēneši nav viegli, jo tu nonāc nezināmā mājā ar cilvēkiem, kurus labākajā gadījumā knapi pazīsti, un paiet laiks, līdz tu vari justies patiesi komfortabli viņu klātbūtnē. Man paveicās ar manu viesģimeni, jo mūsu attiecības ir patiesi labas. Es neteiktu, ka es jūtos kā daļa no ģimenes, bet noteikti kā tuvs ģimenes draugs. Manuprāt, uzticība un cieņa ir galvenās īpašības, veidojot attiecības ar viesģimeni.
Daudzas ģimenes Šveicē, mana tajā skaitā, dzīvo ļoti ekoloģiski jeb videi draudzīgi (angliski: eco-friendly). Šī būs lieta, ko atgriežoties Latvijā, ceru pati sākt darīt un nodot arī citiem. Kā arī jūtu, ka būšu, iespējams, politiski aktīvāka, kas te ir raksturīgs gandrīz katram pusaudzim.
Redzēt skaisto Šveici un paceļot
Iespējas ceļot ir praktiski katru nedēļas nogali. Viens no maniem mērķiem, braucot uz Šveici, bija ceļot. Es varētu doties pārgājienos kaut katru dienu, tāpēc es te esmu kā paradīzē, jo iespēju doties pastaigās te nepietrūkst. Runājot par ceļošanu, laikam būtu arī jāpiemin Šveices vilcienu sistēma. Līdz šim vēl neesmu atradusi ciematu, uz kuru nevarētu aizbraukt ar vilcienu. Tiesa, tas nav nekāds lētais prieks, bet noteikti tā vērts, jo ar to pat pietiek, lai redzētu izslavētos Šveices skatus.
Nākotnes plāni jau skaidri
Manas pirmās nedēļas Šveicē jau ietekmēja manus nākotnes plānus vairāk nekā mani pēdējie mēneši Latvijā. Es sapratu, ko es gribu mācīties nākotnē pēc vidusskolas absolvēšanas, un ka es to gribu darīt ārzemēs. Tas pat nav nekas īpaši saistīts ar Šveici, bet dzīvošana ārpus Latvijas man vairāk atvēra acis uz iespējām, kuras iepriekš nebiju nopietni apsvērusi. Es jau iepriekš zināju savu aptuveno virzienu (bioloģija / medicīna), bet dzīvojot šeit patiesi sāku iedziļināties jautājumā “kam es gribu veltīt savu dzīvi?”, kā arī sapratu, ka iespējas mācīties ārpus Latvijas ir reālas jebkuram.
Ko vēlētos teikt tiem, kas šobrīd apsver iespēju mācīties Šveices vidusskolā?
Tā nav nekāda pastaiga, bet tas noteikti ir tā vērts. Visi skolas pārstāvji – skolēni, skolotāji, darbinieki – ir vienmēr ļoti pretim nākoši un izpalīdzīgi. Galvenais ir izrādīt iniciatīvu un vēlmi sasniegt rezultātus.
[1] Publicēts 2019.gada februārī